Nav lielāka grēka par neticību tam, ka Dievs ir žēlsirdīgs un piedodošs, ka Dievs ir dodošs, nevis prasošs.
Īpaši, ja atceramies, ka grēks pēc definīcijas ir netrāpīšana mērķī.
Rīcība
Bitāns reiz teica, ka piedevis esi nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies atbilstoši piedošanai.
Domāju, tas pats attiecas uz mīlestību. Mīli nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies kā mīlošs cilvēks.
Domāju, tas pats attiecas uz mīlestību. Mīli nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies kā mīlošs cilvēks.
Darbaholisms
Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, ... tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. .
Principā jau darbaholisms arī ir Dieva izgudrojums ;)
Tikai svarīgi, kādā virzienā tas vērsts.
Principā jau darbaholisms arī ir Dieva izgudrojums ;)
Tikai svarīgi, kādā virzienā tas vērsts.
Atbildes
Šķiet, ka pareizticība vienīgā uzdrošinās sniegt skaidru atbildi uz mūžīgi ticīgo cilvēku mokošo jautājumu- ko lai dara, kad redzi, kad kāds kaut ko dara nepareizi, grēcīgi?
Teikt vai neteikt? Tā būs tiesāšana vai iestāšanās par patiesību?
Ne baptisti, ne luterāņi nenorāda, kur ir tā robeža, kuri ir tie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tā ir tiešāna vai iestāšanās. Vienā reizē teiks, ka tā ir tiesāšana, citā reizē teiks, ka tā ir taisnīga iestāšanās par Bībeles patiesībām.
Pareizticīgo tēvi gan drosmīgi iestāsies un teiks- tā ir tiesāšana, un tev nebūs to darīt.
Tāpat arī par pasaulīgo labumu izmantošanu. Ticīgo var līdz nelabumam nomocīt jautājums, kur ir normāla pārticīga dzīve, kurā izmanto šīs pasaules sniegtās ērtības, un kur sākas kalpošana mantai. Visi mēģinās kaut kādā veidā nodefinēt, kas ir tas mantas un izklaižu daudzums, kas ir pieņemams, un kur sākas neatzīstamas kārības.
Pareizticīgie vienīgie uz to dod skaidru atbildi- atsakies no visa, no kā spēj. Un centies atteikties no kaut kā vēl.
Teikt vai neteikt? Tā būs tiesāšana vai iestāšanās par patiesību?
Ne baptisti, ne luterāņi nenorāda, kur ir tā robeža, kuri ir tie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tā ir tiešāna vai iestāšanās. Vienā reizē teiks, ka tā ir tiesāšana, citā reizē teiks, ka tā ir taisnīga iestāšanās par Bībeles patiesībām.
Pareizticīgo tēvi gan drosmīgi iestāsies un teiks- tā ir tiesāšana, un tev nebūs to darīt.
Tāpat arī par pasaulīgo labumu izmantošanu. Ticīgo var līdz nelabumam nomocīt jautājums, kur ir normāla pārticīga dzīve, kurā izmanto šīs pasaules sniegtās ērtības, un kur sākas kalpošana mantai. Visi mēģinās kaut kādā veidā nodefinēt, kas ir tas mantas un izklaižu daudzums, kas ir pieņemams, un kur sākas neatzīstamas kārības.
Pareizticīgie vienīgie uz to dod skaidru atbildi- atsakies no visa, no kā spēj. Un centies atteikties no kaut kā vēl.
Kraujas mala
Reiz kādās rekolekcijās Gunta Irbe izteica šādu domu.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.
Debesis
K.S.Luiss savā grāmatā "Svarīgā izšķiršanās" netiešā veidā ļoti spēcīgi parāda, ka tie, kas zemes dzīves laikā nemeklē Dievu tāds, kāds Viņš ir, bet iztēlojas to savā prātā pēc savām idejām un priekšstatiem, kas tic, ka pēc nāves nonāks debesīs, bet šīs debesis iztēlojas nevis kā tās, par kurām runā Dievs pats, bet tādas, kā paši iedomājušies, tādiem debesīs no tiesas nepatiks. Tās vienkārši nebūs priekš viņiem. Zemes dzīves laikā viņi tādas nemeklēja, un, nonākuši tur, negribēs tur dzīvot, jo tās neatbildīs viņu priekštatiem un vēlmēm.
Skumjākais ir tas, ka, dzīvojot uz zemes un domājot par debesīm tā, kā katram patīk, pat nonākot tur, visticamāk debesis šiem cilvēkiem būs ļoti vientuļa vieta, jo būs grūti atrast tādus cilvēkus, kas gribēs tieši tādas pašas debesis. Katrs dzīvos savās debesīs.
Un tie, kuriem nepatīk tie cilvēki, kas debesu valstību ienes pasaules dzīvē, kas ir piedodoši, neaizvainojami, kas nemeklē savu labumu, bet citu, kas kalpo citiem, nevis komandē citus, kas ir sirsnīgi un jauki, tāpēc ka tie viņiem šķiet par mīkstu, tiem nepatiks arī debesu sabiedrība.
Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēks, kurš netic debesīm, kas aprakstītas Bībelē un nosacījumiem, lai tur iekļūtu, kā viņš iztēlojas debesis, cik daudz cilvēku tur būtu- kādi cilvēki, un vai/kāpēc gan viņiem arī gribētos būt tieši tādās debesīs, kā viens cits priekš sevis ir iztēlojies.
Man šķiet, ka tādas debesis nemaz nav iespējamas.
Skumjākais ir tas, ka, dzīvojot uz zemes un domājot par debesīm tā, kā katram patīk, pat nonākot tur, visticamāk debesis šiem cilvēkiem būs ļoti vientuļa vieta, jo būs grūti atrast tādus cilvēkus, kas gribēs tieši tādas pašas debesis. Katrs dzīvos savās debesīs.
Un tie, kuriem nepatīk tie cilvēki, kas debesu valstību ienes pasaules dzīvē, kas ir piedodoši, neaizvainojami, kas nemeklē savu labumu, bet citu, kas kalpo citiem, nevis komandē citus, kas ir sirsnīgi un jauki, tāpēc ka tie viņiem šķiet par mīkstu, tiem nepatiks arī debesu sabiedrība.
Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēks, kurš netic debesīm, kas aprakstītas Bībelē un nosacījumiem, lai tur iekļūtu, kā viņš iztēlojas debesis, cik daudz cilvēku tur būtu- kādi cilvēki, un vai/kāpēc gan viņiem arī gribētos būt tieši tādās debesīs, kā viens cits priekš sevis ir iztēlojies.
Man šķiet, ka tādas debesis nemaz nav iespējamas.
Viedokļi
Man gribas ticēt, ka lielākais šķērslis, kāpēc daudzi cilvēki tomēr savulaik nav izšķīrušies par labu ticībai, ir apkārtējo viedoklis.
Ko gan par mani padomās, ka es noticēju kaut kādām muļķībām?
Es taču neesmu viens no tiem, kas akli vadās pēc kaut kādām iekšējām sajūtām bez pietiekošiem faktiem un pierādījumiem.
Turklāt apkārtējie viedokļi, kuru dēļ tiek atlikta ticības pieņemšana, nav tikai tie, ko cilvēki pauž aci pret aci, sastopoties ar ticīgo, tie ir arī viedokļi, ko ir pauduši visādi zinātnieki un vēsturnieki. Visas šīs zinātnieku un vēsturnieku teorijas arī ir viedokļi, ar kuriem potenciālais ticīgais negrib nonākt pretrunā, kaut arī sirds aicina uz kaut ko citu.
Un ir vajadzīga liela drosme, lai iestātos par kaut ko, kam pretī runā tik daudzi!
Un cik gan daudz būtu to cilvēku, kas noticētu savai sirdij, ja nebūtu šo daudzo viedokļu!
Ko gan par mani padomās, ka es noticēju kaut kādām muļķībām?
Es taču neesmu viens no tiem, kas akli vadās pēc kaut kādām iekšējām sajūtām bez pietiekošiem faktiem un pierādījumiem.
Turklāt apkārtējie viedokļi, kuru dēļ tiek atlikta ticības pieņemšana, nav tikai tie, ko cilvēki pauž aci pret aci, sastopoties ar ticīgo, tie ir arī viedokļi, ko ir pauduši visādi zinātnieki un vēsturnieki. Visas šīs zinātnieku un vēsturnieku teorijas arī ir viedokļi, ar kuriem potenciālais ticīgais negrib nonākt pretrunā, kaut arī sirds aicina uz kaut ko citu.
Un ir vajadzīga liela drosme, lai iestātos par kaut ko, kam pretī runā tik daudzi!
Un cik gan daudz būtu to cilvēku, kas noticētu savai sirdij, ja nebūtu šo daudzo viedokļu!
Pazīmes
Labākais plīvurs, aiz kā var paslēpties lepnība, ir pašcieņa.
Robustākā, visvieglāk pamanāmā pazīme, pēc kuras atpazīt augstprātību, ir sava goda aizstāvēšana.
Robustākā, visvieglāk pamanāmā pazīme, pēc kuras atpazīt augstprātību, ir sava goda aizstāvēšana.
Vājie
Ir tāds diezgan kareivīgs viedoklis pret kristiešiem, ka viņi ir vāji cilvēki, kas nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, tāpēc izdomā sev kaut kādu dievu un iedomājas, ka viņiem kāds nokārtos lietas viņu vietā.
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"
Remdens
Varbūt tas, par ko saka, ka viņš nav ne karsts, ne auksts un tiks riebumā izspļauts, ir kā pa pusei izperēta cāļa ola- šķidra ar dažiem cietiem cāļa gabaliņiem?
Kaut ko tādu redzēju vienā no tiem ekstrēmajiem šoviem, kur jāēd un jādara visādas riebeklības un šausmas.
Brrrr... tiešām pretīgi...
Kaut ko tādu redzēju vienā no tiem ekstrēmajiem šoviem, kur jāēd un jādara visādas riebeklības un šausmas.
Brrrr... tiešām pretīgi...
savējais dievs
Beidzot atradu kādu, kas izsakās par tēmu "pašradīts Dievs", proti, kad ticēdami, ka esam ticīgi, pielūdzam nevis dzīvo Dievu, bet savu iedomu Dievu. Lūk, citāts:
"If your God seems to like all the people you like and hate all the people you hate, that’s good evidence that you have created your God in your own image!"
http://www.triumc.org/web1/biblestudy/luke/Luke-2-3-to-4-13-with-comments.pdf
"If your God seems to like all the people you like and hate all the people you hate, that’s good evidence that you have created your God in your own image!"
http://www.triumc.org/web1/biblestudy/luke/Luke-2-3-to-4-13-with-comments.pdf
Abonēt:
Ziņas (Atom)
