Vājie

Ir tāds diezgan kareivīgs viedoklis pret kristiešiem, ka viņi ir vāji cilvēki, kas nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, tāpēc izdomā sev kaut kādu dievu un iedomājas, ka viņiem kāds nokārtos lietas viņu vietā.
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"