Reiz kādās rekolekcijās Gunta Irbe izteica šādu domu.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.
Ēnas ir kaut kāda nojausma par to, no kā krīt ēna. Ēnas krīt no kaut kā dzīva. Ēnas bez to radītāja nav dzīvas. Pēc ēnām var spriest par to, kas ir ēnas radītājs. Taču reizēm, ja ēna nekrīt uz līdzenas virsmas, ir bīstami spriest par ēnas radītāju.
Šeit apkopotas manas atziņas manis pašas modrībai, nevis citu pamācīšanai, pārliecināšanai vai ietekmēšanai.
Šā kā tā man nav tādu spēju ielīst otra prātā un sirdī, lai tur kaut ko sadarītu- un labi vien ir, ka nav :)
Šā kā tā man nav tādu spēju ielīst otra prātā un sirdī, lai tur kaut ko sadarītu- un labi vien ir, ka nav :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru