Vairāk nekā sirdī

Šis būs par dažādu reliģisko rituālu regulāru ievērošanu, par kaut kādām izvēlēm savā dzīvē, kurās apkārtējie neredz jēgu un tāpēc saukā nicinoši par fanātiķiem. It kā nevarētu ticēt bez visa tā. Bez visiem tiem dīvainajiem gājieniem, visādām izdarībām, sevis mocīšanas, laika tērēšanas uz nesvarīgām lietām, palaižot garām kādas citas svarīgākas. Par mēģinājumiem iegūt pestīšanu caur paša darbiem un cenšanos dzīvot tikumīgi.

Tā ir viena lieta ticēt un ticēt. Bet pavisam cita lieta ir ticēt un kaut ko darīt nevis tāpēc, ka tas ir noderīgi, ka tam ir kāds labums, piemēram, ir feini aizbraukt uz Vīni uz operu, jo tur ir skaisti, no tā paliks skaistas atmiņas, utt. Bet piemēram, aiziet 3 reizes nedēļā uz dievkalpojumu. Kam tas vajadzīgs? Var taču svētdien aiziet un miers. Esi ticīgs un dzīvo mierā. Priekš kam ceturtdienas vakaros trenkties cauri sastrēgumiem uz dievkalpojumu, priekš kam atteikties no sestdienas vakara filmas? Var taču aiziet svētdien. Nu labi, katru svētdienu. Bet 3 reizes? Fanātiķis tāds!
Priekš kam katru brīvu brīdi lūgties? Priekš kam katru brīvu dienu braukt kādā svētceļojumā?
Un taisnība. Nav jau arī nekādas pievienotās vērtības tām papildus dievkalpojuma reizēm, un arī svētceļojumiem īsti nav nekādas atdeves.
Neko daudz nezinu par laulāto vai saderināto attiecībām, taču domāju, ka viena lieta ir mīlēt tā emocionāli, protams, patiesi, bet sirdī. Un pavisam cita lieta ir izdarīt kaut kādas lietas tā otra labā, pat ja tas to nav prasījis, pat ja tas nav īpaši nepieciešams. Bet izdarīt tikai tāpēc, lai ietērptu savu mīlestību kaut kamā taustāmā. Un apzināties, ka šai rīcībai ir tikai 1 iemesls, un tas nav kaut kāda labuma gūšana ne sev, ne otram- manā gadījumā garīguma pacelšana, papildus iespēja iegūt kaut kādas papildus atziņu.
Nē, šīs rīcības vienīgais iemesls ir ietērpt savu ticību darbos, jo sirdī tai ir par maz vietas. Tā nevar skraidīt apkārt skaļi stāstot cilvēkiem par sevi. Un tas arī nav vajadzīgs, bet tai kaut kur ir jāliekas. Tāpēc tā var ērti atrast savu piepildījumu ārējās lietās.
Tas no vienas puses- kad no sirds pārpilnības notiek rīcība. Un otrs variants, kad rīcība notiek kā ārējs apliecinājums sev un citiem, ka es tiešām ticu. Kā pierādījums. Kā fizisks pierādījums. Galvenokārt, protams, sev un Dievam. Kaut kas līdzīgs teorētisko zināšanu mēģinājumam pielietot dzīvē. Kaut kas līdzīgs tādai mīlīgai dižošanās Dieva priekšā- redz, es Tev ticu, tāpēc varu izdarīt šitā.
Tas pats attiecas uz grēknožēlu. Grēknožēla sirdī tā ir viena lieta. Bet, kad par grēknožēlas neatņemamu sastāvdaļu sākam uzskatīt arī kādu konkrētu rīcību, un šī rīcība nav apņemšanās tā vairs nedarīt, bet kāda pavisam konkrēta rīcība, piemēram, runāšana ar kādu cilvēku, lūgšanu laika atvēlēšanai konkrētai problēmai, tad tā kļūst par pavisam citu grēknožēlu, daudz spēcīgāku, jo tā ir kļuvusi redzama.