Tēvs Antonijs vienā no savām lekcijām minēja veidu, kā viņa baznīcā notiek kopīgā grēksūdze. Proti, vispirms viņš lasa lekciju par grēknožēlu kādas 40 minūtes. Tad kādas 30 minūtes ir klusuma laiks, kad visi baznīcēni pārdomā dzirdētā jēgu. Un pēc tam dievkalpojumā priesteris sūdz skaļi savu personisko grēksūdzi. Un draudze var pievienoties tai, apliecinot "patiesi, Kungs", "apzēlojies, Kungs" vai tam līdzīgi.
Kā minēja tēvs Antonijs draudze šādās publiskās grēksūdzēs mācās, ko nozīmē grēknožēla un ir daudz sagatavotāki, kad nāk uz privāto bikti.
Bērni jau arī nekad neiemācītos, ko nozīmē lūgt piedošanu brālim, ja kāds viņiem nelūgtu piedošanu pirmais.
Tāpēc es ticu, ka baznīcēni iemācīsies patiesi nožēlot savus grēkus, ja viņus pamācīs, kas ir patiesa grēknožēla ar dzīvu piemēru, ne tikai mācību grāmatas norādēm.
Ēnas ir kaut kāda nojausma par to, no kā krīt ēna. Ēnas krīt no kaut kā dzīva. Ēnas bez to radītāja nav dzīvas. Pēc ēnām var spriest par to, kas ir ēnas radītājs. Taču reizēm, ja ēna nekrīt uz līdzenas virsmas, ir bīstami spriest par ēnas radītāju.
Šeit apkopotas manas atziņas manis pašas modrībai, nevis citu pamācīšanai, pārliecināšanai vai ietekmēšanai.
Šā kā tā man nav tādu spēju ielīst otra prātā un sirdī, lai tur kaut ko sadarītu- un labi vien ir, ka nav :)
Šā kā tā man nav tādu spēju ielīst otra prātā un sirdī, lai tur kaut ko sadarītu- un labi vien ir, ka nav :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru