Ja visās tajās situācijās, kad cilvēks saka "es ticu Dievam", šos vārdus aizvietotu ar vārdiem "es bīstos Dieva", tad ticības dzīve iegūtu pavisam citu nokrāsu- man domāt- daudz dzīvāku, kustīgāku: gan ārēji kustīgāku (kustība uz lūgšanu un lasīšanu), gan iekšēji (kustība uz grēknožēlu un iepriecu Svētajā Garā).
Dieva bīšanās ir kā tāds īlens, kas duras pēcpusē, kas neļauj mierīgi dusēt, bet liek skriet uz priekšu, kā tāds līdz galam neizteikts apsolījums, ko it kā esi dzirdējis, taču tev jāskrien pakaļ gluži kā pakaļ tramvajam, lai sadzirdētu to vēl un vēlreiz, un ik reiz no jauna censtos saklausīt apsolījuma vārdus.
Jo pagaidām var dzirdēt tikai atsevišķus teikuma fragmentus, ko daļēji aiznes vējš, bet tramvajā iekāpt tāpat vēl nevar. To varēs tikai vēlāk.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru