Dieva griba

Ticības dzīves sākumā bieži saskāros ar diskusijām vai pamudinājumiem, ka jāmeklē Dieva griba katra dzīvē un jācenšas tai sekot, lai kā arī tā nepatiktu. Katram cilvēkam ir savs plāns no Dieva, katram ir savs aicinājums, kāda īpaša vieta un kāda īpaša misija šajā pasaulē. Un tad nākamā fāze, ar ko es saskāros, bija dažādi maldi, vai vēl trakāk pārdzīvojumi un depresija par nespēju atrast, sadzirdēt Dieva balsi par savu aicinājumu, par to, ko man būs darīt šajā stundā un šajā vietā, Dieva vadības trūkums utt.
Taču, ja mēs mazāk pievērstu uzmanību kaut kādas īpašas Dieva attieksmes pret sevi meklēšanai, bet pazemībā vienkārši kalpotu Dievam tā, kā tas paredzēts rakstos un baznīcas tradīcijās, tad nebūtu nekādu vilšanos, par to, ka likās, ka tā ir Dieva griba, bet izrādījās, ka tomēr nē, vai arī turpinātu sevi mocīt ar cerībām, kad tad piepildīsies tā Dieva griba, ko esmu dzirdējis, kamēr praksē viss ir otrādi.
Piepildot savu dzīvi ar klusu dievbijīgu dzīvi, pavadot laiku lūgšanās, slavēšanā, svētceļojumos, Vārda lasīšanā utt, strādājot tur, kur esi, nemeklējot kādus cēlus, īpašus aicinājumus, domāju, mēs varam patikt Dievam daudz labāk, un gan jau Dievs pats tad noliks mūs vietā, kurā Viņš mūs grib redzēt, mums pašiem nemaz neko gudru neprātojot un nemeklējot. Un vienlaicīgi arī tā izvairīdamies no depresijas, pieviltām cerībām, smagiem maldiem un galu galā izšķiestu laiku un enerģiju.