Piemēram, Alvis Sauka apgalvo, ka aizbildināties ar Akvīnas Toma vārdiem "Jēzus evaņģēlijs ir jāsludina, ja nepieciešams, ar vārdiem" nav pareizi, jo mūsu dzīves nav evaņģēlijs un nevar paust Jēzus evaņģēliju, jo esam grēcinieki.
Taču sirdsskaidrais Sarovas Serafims* saka: "Ar dvēseles cilvēkiem jārunā par cilvēciskām lietām; bet ar cilvēku, kuram piemīt garīgs saprāts, jārunā par debesu lietām.. Kad gadās būt cilvēkos laicīgajā pasaulē, nevajag runāt par garīgām lietām, īpaši tad, ja viņos nav manāma pat vēlēšanās uzklausīt". Pareizticīgo baznīca tic, ka dievnams pats evaņģelizē un speciāla sludināšana neticīgajiem nav nepieciešama.
Tad nu es sliecos uz Serafima viedokli, ticot, ka visupirms ir svarīga katra personīgā svētdzīve šķīstībā, un ka mūsu vārdi tāpat neko nevar panākt cilvēka atgriešanā. Tāpat kā mūsu dzīves nav spēcīgs pārliecināšanas instruments, tā vēl mazāk mūsu vārdi.
Pazemīga lūgšana un Dievs pats ir vienīgie veidi, kā uzrunāt cilvēkus.
Tas gan protams, neattiecas uz situācijām, kad cilvēks pats interesējas vai uzdod jautājumus, vai situācija prasa atklāt savu sirds pārliecību.
*
"Garīgās pamācības. Kristīgās dzīves mērķis"
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru