Ēnas

atstāt spriedzi

2008-05-12T15:21:00.002+03:00

Domāju par dažām savām vajadzībām, kuras vajadzētu atrisināt, lai dzīvi padarītu vienkāršāku. Piemēram, vajadzētu pastāvīgu pianistu Imantas draudzei, lai viena klapata mazāk. Vajadzētu palūgt par šito.
Un principā Dievs varētu arī iedot. Tāpat kā Viņš ir iedevis daudzas citas lietas.
Taču Viņš var arī neiedot, un tad Viņš un es pati varētu paskatīties, kāda būtu mana uzvedība tādos spiedīgos apstākļos, kad nav pastāvīga pianista.
Kungs var atņemt man problēmu, bet, atstājot to manā dzīvē, var labāk redzēt, kas manam lācītim vēderā- vai es dusmojos, kad kaut kas nenoiet gludi, vai es vainoju kādus cilvēkus, ja viņi kaut ko neizdara, vai es niknojos, kad man pietrūkst laika izdarīt kaut kādas citas lietas- lietas manī, ko nebūtu iespējams notestēt, ja būtu tāds pastāvīgs pianists un nebūtu tādas spriedzes.

Frontes

2008-03-19T19:57:00.004+02:00

Par katru cilvēku šajā pasaulē notiek cīņa. No vienas puses velns apsūdz cilvēku, norāda uz viņa vainām, tiesā to, vēlas, lai tiktu piespriests atbilstošais sods, un protams, arī kārdina uz vainu un grēku krāšanu un vairošanu; un no otras puses Kristus attaisno cilvēku, izdzēš viņa vainas, nolīdzina viņa parādus, paceļ gaismā, apžēlo- turklāt nepelnīti.
Un es negribu būt velna sabiedrotā šajā cīņā par cilvēku. Negribu palīdzēt viņam apsūdzēt cilvēku, negribu. Gribu būt Kristus sabiedrotā, kas "citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu"/Ps.15:3/

Fil 2

2008-03-19T14:40:00.002+02:00

Kristus Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.
Kristiete X, Dieva bērna veidā būdama, neturēja par laupījumu līdzināties Kristum, bet sevi iztukšoja, pieņemdama kalpones veidu, tapdama netiklēm un dzērājiem līdzīga.

Īlens

2008-03-19T13:58:00.003+02:00

Ja visās tajās situācijās, kad cilvēks saka "es ticu Dievam", šos vārdus aizvietotu ar vārdiem "es bīstos Dieva", tad ticības dzīve iegūtu pavisam citu nokrāsu- man domāt- daudz dzīvāku, kustīgāku: gan ārēji kustīgāku (kustība uz lūgšanu un lasīšanu), gan iekšēji (kustība uz grēknožēlu un iepriecu Svētajā Garā).
Dieva bīšanās ir kā tāds īlens, kas duras pēcpusē, kas neļauj mierīgi dusēt, bet liek skriet uz priekšu, kā tāds līdz galam neizteikts apsolījums, ko it kā esi dzirdējis, taču tev jāskrien pakaļ gluži kā pakaļ tramvajam, lai sadzirdētu to vēl un vēlreiz, un ik reiz no jauna censtos saklausīt apsolījuma vārdus.
Jo pagaidām var dzirdēt tikai atsevišķus teikuma fragmentus, ko daļēji aiznes vējš, bet tramvajā iekāpt tāpat vēl nevar. To varēs tikai vēlāk.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/

Zobrati

2008-03-19T13:53:00.004+02:00

Kaut prāta zobrati grieztos sparīgāk, bīstoties no Kunga un drebot par labvēlības iemantošanu Viņa acīs, nekā tie griežas, baidoties no trūkuma, neizdošanās un problēmām!
Ja sakām, ka Kunga labvēlība nav jānopelna, ka to tāpat nevar ar darbiem nopelnīt, tā tiek dota ticībā, tad vēl jo lielākā mērā visu praktisko dzīvi cilvēks nevar sakārtot ar savu skriešanu bez Kunga svētības. Abos gadījumos cilvēka pūliņi ir tikai simboliski.
Taču Kunga acīs trīsas par Viņa labvēlību ir tīkamākas.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/

2008-03-07T21:11:00.003+02:00

Izstiepies vai saraujies, taču smagākais apgrūtinājums cilvēka dzīvē ir viņš pats.
Ja varētu tikt vaļā no sevis, no savām vēlmēm, domām, vajadzībām, tad gan dzīve būtu viegla un priecīga!

2 bomži

2008-03-05T21:17:00.005+02:00

Kāds reiz teica, ka bezpajumtnieka, klaidoņa, kropļa un vienkārši nekopta cilvēka āriene ir pārējo cilvēku iekšienes spogulis. Mēģināju pameditēt pa šo tēmu.

Kas ir kroplis un bomzis?
Tas, kuram ir kaut kādi kustību traucējumi un viņš nevar izdarīt lietas, ko normāls cilvēks darītu, piemēram, uzkāpt pa trepēm
[jeb nemāk lūgt Dievu, nemāk ticēt Viņam un paļauties uz Viņu- kaut ko var, taču ar lielām grūtībām un nepilnīgi].

Tas, kurš nevar nomazgāties un smird, jo viņam nav vannas istabas
[jeb nav grēksūdzes un sirdsapziņas izmeklēšanas].

Tas, kurš ir vientuļš un kuram ir tikai konkurenti pie miskastes
[jeb norobežojies no draudzes].

Tas, kurš staigā vecās, nodriskātās drēbēs
[jeb Dieva Vārdu nelasa, pārtiek no paša izstrādātās un apmuļļātās {noslīpētās} dzīves filozofijas].

Tas, kurš gribētu iet līdzenu gaitu, taču locekļi neklausa un nākas pārvietoties ar saraustītām kustībām
[jeb dvēsele plosās izvēlē starp pasaulīgo dzīvi un nodošanos Dievam].

Manikīra, pedikīra nav
[jeb nav garīgās literatūras lasīšanas].

Tas, kurš klīst bezmērķīgi pa pilsētas ielām bez darba
[jeb dzīve sastāv no pasaules baudu izmēģināšanas un savu vēlmju apmierināšanas- pretstatā kalpošanai citiem].
Varbūt ir vēl kādas idejas/ precizējumi?

Tagad, ejot pa ielu, ieraugot kādu šādu kropli vai bomzi, gribot negribot jādomā par tām lietām manā iekšējā cilvēkā, kas līdzinās šim pretim nākošajam dzīves pabērnam :(

2008-03-02T13:47:00.004+02:00

Ir runas un vārdi, kas aizskar dvēseli, tā sakustās, sarosās, noskumst vai ielīksmojas tikai tad, ja dvēsele ir bijusi jūtīga jau pirms šiem vārdiem, ja tā ir uzasināta uztvert kaut ko citu, kas nav vien paša prāta pārdomas un spriedumi.
Taču ir arī runas un vārdi, kas aizskar pat pašmeditācijā iegrimušu dvēseli.
Šīs bija pārdomas par tēmu "manipulācija ar cilvēkiem baznīcā".
Atšķirt pirmos divus gadījumos no trešā var pēc tā, uz kurieni cilvēks skrien pēc tam, kad ir sapratis, ka viņam vajag palīdzību, vai ka viņš grib dot godu un pateicību- pie Kristus vai pie runātāja.

2008-02-26T18:46:00.002+02:00

Aiztaisījos beidzot uz bikti.
Nu, doma, kas ienāca prātā pēc tam bija šāda.
Viena lieta ir iemest kārtējo sūdu lielā sūdu čupā.
Bet pavisam cita lieta ir iemest sūdu sterilā istabā, kuru kāds tikko iztīrījis.

Gudrie

2008-02-25T21:58:00.002+02:00

Ja par kādu saka, ka viņš ir pārāk gudrs, lai noticētu Dievam, tad patiesībā viņam ir pārāk daudz velnu galvā.
Tie, kas ir gudri, atnāca, nokrita ceļos un ielika savu pieri dubļos Bētlemes kūtī un pielūdza Jēzu.
Tā dara patiesi gudrie. /J.Bitāns. 24.01.2008/

2008-02-25T21:57:00.003+02:00

Ja tava ticība nekur tevi neaizved tavā praktiskajā dzīvē; tad kāpēc gan lai tā tevi kaut kur aizvestu mūžībā? /J.Bitāns 17.01.2008/

Grēknožēla

2008-02-25T21:52:00.002+02:00

Grēknožēla nav trīsu un drebuļu pilns satraukums "Es labošos"
Grēknožēla ir izmisums un finālspriedums "Es nevaru" /K.Simanovičs 27.01.2008/

Jesajas 55

2008-02-25T21:34:00.002+02:00

Meklējot kūrortus, spa centrus, pludmales un citus miesas lutināšanas vietas, cilvēks faktiski nemeklē veidu, kā atsvaidzināt, atpūtināt un atjaunot miesu, bet gan- garu, iegūt mieru nevis miesai, bet garam. Taču garam mieru var atrast tikai pie Dieva. Un par velti.
/pārdomas par Rozentāla sprediķi 17.05.2007/

Ap.d.9

2008-02-25T21:32:00.001+02:00

Zaru slotu nevar pārlauzt, bet ja ņem katru zaru atsevišķi, tad drīz vien var pārlauzt. Tāpat arī Kristus baznīca kā kopums ir stipra pret velna varu, tāpēc aizlūgšanas ir tik svarīgas. /I.Paičs 29.04.2007/

Marka 12:8

2008-02-25T21:29:00.001+02:00

Dažiem Dievs ir jānogalina, lai netraucētu dzīvot.
/J.Rubenis 04.03.2007/

Cietu pieri

2008-02-25T20:47:00.002+02:00

"Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts."

/Ec. 3:7-9/

Lai Kungs dod sludinātājiem cietu pieri pret nosodījumiem un sliktām runām, tikpat cietu, cik cietas ir to cilvēku ausis pret Dieva Vārdu, ar kuriem viņiem nākas runāt!

Šāviens mērķī

2008-02-25T09:14:00.003+02:00

Grēks ir netrāpīšana mērķī.
Neticība, ateisms, kalpošana sātanam ir novēršanās no Kristus, netrāpīšana ar savu dzīvi Kristū.
Šaujot mērķī, vissāpīgākās kļūdas ir tās, kas ir tik ļoti tuvu mērķim, trajektorija bijusi pareiza, ātrums pareizs, viss it kā ir pareizi, un bulta ir trāpījusi pavisam tuvu, no attāluma izskatās, ka ir iekšā, taču patiesībā ir garām.
Tāpat ir ar mācībām, kas māca pareizas lietas, piemēram, mīlestību, iecietību, žēlastību, mieru, cieņu, utt., bet netrāpa mērķī- Kristū.
Tas ir tikpat sāpīgi kā bulta, kas ir 1 mm prom no mērķa.
Un šāviens nav ieskaitīts.

Lielākais grēks

2008-01-21T16:45:00.000+02:00

Nav lielāka grēka par neticību tam, ka Dievs ir žēlsirdīgs un piedodošs, ka Dievs ir dodošs, nevis prasošs.
Īpaši, ja atceramies, ka grēks pēc definīcijas ir netrāpīšana mērķī.

Rīcība

2008-01-21T16:44:00.000+02:00

Bitāns reiz teica, ka piedevis esi nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies atbilstoši piedošanai.
Domāju, tas pats attiecas uz mīlestību. Mīli nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies kā mīlošs cilvēks.

Darbaholisms

2008-01-21T16:36:00.000+02:00

Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, ... tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. .
Principā jau darbaholisms arī ir Dieva izgudrojums ;)
Tikai svarīgi, kādā virzienā tas vērsts.

Atbildes

2008-01-18T16:31:00.001+02:00

Šķiet, ka pareizticība vienīgā uzdrošinās sniegt skaidru atbildi uz mūžīgi ticīgo cilvēku mokošo jautājumu- ko lai dara, kad redzi, kad kāds kaut ko dara nepareizi, grēcīgi?
Teikt vai neteikt? Tā būs tiesāšana vai iestāšanās par patiesību?
Ne baptisti, ne luterāņi nenorāda, kur ir tā robeža, kuri ir tie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tā ir tiešāna vai iestāšanās. Vienā reizē teiks, ka tā ir tiesāšana, citā reizē teiks, ka tā ir taisnīga iestāšanās par Bībeles patiesībām.
Pareizticīgo tēvi gan drosmīgi iestāsies un teiks- tā ir tiesāšana, un tev nebūs to darīt.

Tāpat arī par pasaulīgo labumu izmantošanu. Ticīgo var līdz nelabumam nomocīt jautājums, kur ir normāla pārticīga dzīve, kurā izmanto šīs pasaules sniegtās ērtības, un kur sākas kalpošana mantai. Visi mēģinās kaut kādā veidā nodefinēt, kas ir tas mantas un izklaižu daudzums, kas ir pieņemams, un kur sākas neatzīstamas kārības.
Pareizticīgie vienīgie uz to dod skaidru atbildi- atsakies no visa, no kā spēj. Un centies atteikties no kaut kā vēl.

Kraujas mala

2008-01-15T11:27:00.000+02:00

Reiz kādās rekolekcijās Gunta Irbe izteica šādu domu.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.

Debesis

2008-01-10T11:22:00.000+02:00

K.S.Luiss savā grāmatā "Svarīgā izšķiršanās" netiešā veidā ļoti spēcīgi parāda, ka tie, kas zemes dzīves laikā nemeklē Dievu tāds, kāds Viņš ir, bet iztēlojas to savā prātā pēc savām idejām un priekšstatiem, kas tic, ka pēc nāves nonāks debesīs, bet šīs debesis iztēlojas nevis kā tās, par kurām runā Dievs pats, bet tādas, kā paši iedomājušies, tādiem debesīs no tiesas nepatiks. Tās vienkārši nebūs priekš viņiem. Zemes dzīves laikā viņi tādas nemeklēja, un, nonākuši tur, negribēs tur dzīvot, jo tās neatbildīs viņu priekštatiem un vēlmēm.
Skumjākais ir tas, ka, dzīvojot uz zemes un domājot par debesīm tā, kā katram patīk, pat nonākot tur, visticamāk debesis šiem cilvēkiem būs ļoti vientuļa vieta, jo būs grūti atrast tādus cilvēkus, kas gribēs tieši tādas pašas debesis. Katrs dzīvos savās debesīs.
Un tie, kuriem nepatīk tie cilvēki, kas debesu valstību ienes pasaules dzīvē, kas ir piedodoši, neaizvainojami, kas nemeklē savu labumu, bet citu, kas kalpo citiem, nevis komandē citus, kas ir sirsnīgi un jauki, tāpēc ka tie viņiem šķiet par mīkstu, tiem nepatiks arī debesu sabiedrība.
Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēks, kurš netic debesīm, kas aprakstītas Bībelē un nosacījumiem, lai tur iekļūtu, kā viņš iztēlojas debesis, cik daudz cilvēku tur būtu- kādi cilvēki, un vai/kāpēc gan viņiem arī gribētos būt tieši tādās debesīs, kā viens cits priekš sevis ir iztēlojies.
Man šķiet, ka tādas debesis nemaz nav iespējamas.

Viedokļi

2008-01-09T18:10:00.000+02:00

Man gribas ticēt, ka lielākais šķērslis, kāpēc daudzi cilvēki tomēr savulaik nav izšķīrušies par labu ticībai, ir apkārtējo viedoklis.
Ko gan par mani padomās, ka es noticēju kaut kādām muļķībām?
Es taču neesmu viens no tiem, kas akli vadās pēc kaut kādām iekšējām sajūtām bez pietiekošiem faktiem un pierādījumiem.
Turklāt apkārtējie viedokļi, kuru dēļ tiek atlikta ticības pieņemšana, nav tikai tie, ko cilvēki pauž aci pret aci, sastopoties ar ticīgo, tie ir arī viedokļi, ko ir pauduši visādi zinātnieki un vēsturnieki. Visas šīs zinātnieku un vēsturnieku teorijas arī ir viedokļi, ar kuriem potenciālais ticīgais negrib nonākt pretrunā, kaut arī sirds aicina uz kaut ko citu.
Un ir vajadzīga liela drosme, lai iestātos par kaut ko, kam pretī runā tik daudzi!
Un cik gan daudz būtu to cilvēku, kas noticētu savai sirdij, ja nebūtu šo daudzo viedokļu!

Pazīmes

2008-01-09T18:06:00.000+02:00

Labākais plīvurs, aiz kā var paslēpties lepnība, ir pašcieņa.
Robustākā, visvieglāk pamanāmā pazīme, pēc kuras atpazīt augstprātību, ir sava goda aizstāvēšana.

Vājie

2008-01-09T17:40:00.000+02:00

Ir tāds diezgan kareivīgs viedoklis pret kristiešiem, ka viņi ir vāji cilvēki, kas nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, tāpēc izdomā sev kaut kādu dievu un iedomājas, ka viņiem kāds nokārtos lietas viņu vietā.
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"

Remdens

2008-01-05T16:26:00.000+02:00

Varbūt tas, par ko saka, ka viņš nav ne karsts, ne auksts un tiks riebumā izspļauts, ir kā pa pusei izperēta cāļa ola- šķidra ar dažiem cietiem cāļa gabaliņiem?
Kaut ko tādu redzēju vienā no tiem ekstrēmajiem šoviem, kur jāēd un jādara visādas riebeklības un šausmas.
Brrrr... tiešām pretīgi...

savējais dievs

2008-01-05T12:56:00.000+02:00

Beidzot atradu kādu, kas izsakās par tēmu "pašradīts Dievs", proti, kad ticēdami, ka esam ticīgi, pielūdzam nevis dzīvo Dievu, bet savu iedomu Dievu. Lūk, citāts:

"If your God seems to like all the people you like and hate all the people you hate, that’s good evidence that you have created your God in your own image!"

http://www.triumc.org/web1/biblestudy/luke/Luke-2-3-to-4-13-with-comments.pdf

Dieva griba

2007-12-31T13:49:00.000+02:00

Ticības dzīves sākumā bieži saskāros ar diskusijām vai pamudinājumiem, ka jāmeklē Dieva griba katra dzīvē un jācenšas tai sekot, lai kā arī tā nepatiktu. Katram cilvēkam ir savs plāns no Dieva, katram ir savs aicinājums, kāda īpaša vieta un kāda īpaša misija šajā pasaulē. Un tad nākamā fāze, ar ko es saskāros, bija dažādi maldi, vai vēl trakāk pārdzīvojumi un depresija par nespēju atrast, sadzirdēt Dieva balsi par savu aicinājumu, par to, ko man būs darīt šajā stundā un šajā vietā, Dieva vadības trūkums utt.
Taču, ja mēs mazāk pievērstu uzmanību kaut kādas īpašas Dieva attieksmes pret sevi meklēšanai, bet pazemībā vienkārši kalpotu Dievam tā, kā tas paredzēts rakstos un baznīcas tradīcijās, tad nebūtu nekādu vilšanos, par to, ka likās, ka tā ir Dieva griba, bet izrādījās, ka tomēr nē, vai arī turpinātu sevi mocīt ar cerībām, kad tad piepildīsies tā Dieva griba, ko esmu dzirdējis, kamēr praksē viss ir otrādi.
Piepildot savu dzīvi ar klusu dievbijīgu dzīvi, pavadot laiku lūgšanās, slavēšanā, svētceļojumos, Vārda lasīšanā utt, strādājot tur, kur esi, nemeklējot kādus cēlus, īpašus aicinājumus, domāju, mēs varam patikt Dievam daudz labāk, un gan jau Dievs pats tad noliks mūs vietā, kurā Viņš mūs grib redzēt, mums pašiem nemaz neko gudru neprātojot un nemeklējot. Un vienlaicīgi arī tā izvairīdamies no depresijas, pieviltām cerībām, smagiem maldiem un galu galā izšķiestu laiku un enerģiju.

2 pasaules

2007-12-31T11:30:00.000+02:00

Vēl viens ieraksts par tēmu- neracionāla, pārspīlēta, fanātiska ticība.
Ja cilvēkam ir kaut neliela ticība tam, ka nav tikai fiziskā pasaule, bet ka ir arī garīgā pasaule ar visiem tās spēkiem, notikumiem utt., tad jābūt diezgan aprobežotam, lai ļautos pārmetumiem, ka cilvēks vairs nedzīvo reālā (domāts- fiziskā) pasaulē, bet tikai Bībelē un garīgās lietās, atstājot novārtā fizisko pasauli.
Redzot, cik intensīvi pašapliecinās un uz cilvēkiem runā fiziskā pasaule, visu laiku cenšoties iegalvot, ka tā ir pati svarīgākā, pati interesantākā, un galu galā- vienīgā, tad nekas cits neatliek kā veltīt garīgai pasaulei maksimāli iespējamo laiku, kas tāpat nebūs 100%, labi ja sanāks tai pēc taisnības pienākošies 50%. Līdz ar to nekad nebūs pārspīlēts laiks, kas tiek veltīts garīgai pasaulei, jo ir tikai 2 pasaules, un ja nav vienai, tad ir otrai, un viena nav lielāka par otru, tātad abām ir jāvelta 50%.

Vairāk nekā sirdī

2007-12-30T20:55:00.000+02:00

Šis būs par dažādu reliģisko rituālu regulāru ievērošanu, par kaut kādām izvēlēm savā dzīvē, kurās apkārtējie neredz jēgu un tāpēc saukā nicinoši par fanātiķiem. It kā nevarētu ticēt bez visa tā. Bez visiem tiem dīvainajiem gājieniem, visādām izdarībām, sevis mocīšanas, laika tērēšanas uz nesvarīgām lietām, palaižot garām kādas citas svarīgākas. Par mēģinājumiem iegūt pestīšanu caur paša darbiem un cenšanos dzīvot tikumīgi.

Tā ir viena lieta ticēt un ticēt. Bet pavisam cita lieta ir ticēt un kaut ko darīt nevis tāpēc, ka tas ir noderīgi, ka tam ir kāds labums, piemēram, ir feini aizbraukt uz Vīni uz operu, jo tur ir skaisti, no tā paliks skaistas atmiņas, utt. Bet piemēram, aiziet 3 reizes nedēļā uz dievkalpojumu. Kam tas vajadzīgs? Var taču svētdien aiziet un miers. Esi ticīgs un dzīvo mierā. Priekš kam ceturtdienas vakaros trenkties cauri sastrēgumiem uz dievkalpojumu, priekš kam atteikties no sestdienas vakara filmas? Var taču aiziet svētdien. Nu labi, katru svētdienu. Bet 3 reizes? Fanātiķis tāds!
Priekš kam katru brīvu brīdi lūgties? Priekš kam katru brīvu dienu braukt kādā svētceļojumā?
Un taisnība. Nav jau arī nekādas pievienotās vērtības tām papildus dievkalpojuma reizēm, un arī svētceļojumiem īsti nav nekādas atdeves.
Neko daudz nezinu par laulāto vai saderināto attiecībām, taču domāju, ka viena lieta ir mīlēt tā emocionāli, protams, patiesi, bet sirdī. Un pavisam cita lieta ir izdarīt kaut kādas lietas tā otra labā, pat ja tas to nav prasījis, pat ja tas nav īpaši nepieciešams. Bet izdarīt tikai tāpēc, lai ietērptu savu mīlestību kaut kamā taustāmā. Un apzināties, ka šai rīcībai ir tikai 1 iemesls, un tas nav kaut kāda labuma gūšana ne sev, ne otram- manā gadījumā garīguma pacelšana, papildus iespēja iegūt kaut kādas papildus atziņu.
Nē, šīs rīcības vienīgais iemesls ir ietērpt savu ticību darbos, jo sirdī tai ir par maz vietas. Tā nevar skraidīt apkārt skaļi stāstot cilvēkiem par sevi. Un tas arī nav vajadzīgs, bet tai kaut kur ir jāliekas. Tāpēc tā var ērti atrast savu piepildījumu ārējās lietās.
Tas no vienas puses- kad no sirds pārpilnības notiek rīcība. Un otrs variants, kad rīcība notiek kā ārējs apliecinājums sev un citiem, ka es tiešām ticu. Kā pierādījums. Kā fizisks pierādījums. Galvenokārt, protams, sev un Dievam. Kaut kas līdzīgs teorētisko zināšanu mēģinājumam pielietot dzīvē. Kaut kas līdzīgs tādai mīlīgai dižošanās Dieva priekšā- redz, es Tev ticu, tāpēc varu izdarīt šitā.
Tas pats attiecas uz grēknožēlu. Grēknožēla sirdī tā ir viena lieta. Bet, kad par grēknožēlas neatņemamu sastāvdaļu sākam uzskatīt arī kādu konkrētu rīcību, un šī rīcība nav apņemšanās tā vairs nedarīt, bet kāda pavisam konkrēta rīcība, piemēram, runāšana ar kādu cilvēku, lūgšanu laika atvēlēšanai konkrētai problēmai, tad tā kļūst par pavisam citu grēknožēlu, daudz spēcīgāku, jo tā ir kļuvusi redzama.

1.Samuela 2

2007-12-30T20:52:00.000+02:00

Un nav nekādu aizbildinājumu, ka, redz, mēs dzīvojam starp samaitāties grēciniekiem un tāpēc mēs arī esam daļēji samaitāti un no mums nevar prasīt īpašu svētumu. Samuels uzauga īpaši svēts, dzīvodams kopā ar īpaši nešķīstiem.

Konkrētisms

2007-12-29T13:26:00.000+02:00

Jo abstraktāks, teorētiskāks Dievs, jo abstraktāki, teorētiskāki grēki.
Jo konkrētāki, personīgāki grēki, jo konkrētāks, personīgāks Dievs.
Strādā abos virzienos.

Pazemības kārdinājums

2007-12-29T13:18:00.000+02:00

Tā ir baigā viltība un kārdinājums.
Lasīt par dažādiem sirdsšķīstiem kristiešiem, kas bijuši īpaši pazemīgi, griezuši otru vaigu, netiesājuši, nemeklējuši savu labumu, utt. un vienlaicīgi lasīt kontekstu, kādā tas tiek stāstīts, rakstīts, proti, šie cilvēki tiek godināti, cildināti par viņu rīcību, izcelti uz pārējo fonu, uzsvērtas svētības, ko tie ir saņēmuši savā pazemībā. Taču lasot šo, nāk kārdinājums kļūt pazemīgam, lai iemantotu tādu slavu un tādas svētības, kādas saņēma tie svētie. Taču tajā laikā, kad tie svētie veica tos vai citus pazemības darbus, viņus neviens nenovērtēja, pat pazemoja, nicināja, viņiem patiesi nebija nekāda labuma no tā, viņus vadīja kāda cita motivācija, nevis kļūt slaveniem ar savu pazemību.
Pazemība pati par sevi nav nekā vērta. Tā ir vērta tikai kopā ar to, kā priekšā notiek šī pazemība. Un pat tad, pazemībai nav jāpievērš tik daudz uzmanības kā tam, kas liek būt pazemīgam.
No otras puses, par pazemību ir jārunā. Bet ja runā, tad atkal kārdinājums iegūt pazemību pazemības un tai sekojošo svētību un goda dēļ.
Sarežģīti :(

Gavēnis

2007-12-28T22:00:00.000+02:00

Gavēnis ir kā mehānisms, kas ļauj spirāli pārveidot par sinusoīdu.
Tas ļauj atgriezties sākumpunktā un apzināties, ka šis vai šis prieciņš patiesi ir prieciņš, nevis norma, un ka lai sevi iepriecinātu, pietiek ar tiem pašiem prieciņiem, kas bija pirms gavēņa, un nav nepieciešams celties visu laiku pa spirāli uz augšu.

No otras puses gavēnis tomēr ir spirāles loks, jo šķiet dīvaini atlaist kādus labus garīgās dzīves rituālus, kas uzsākti gavēņa laikā, tikai tāpēc, ka gavēņa laiks ir beidzies.

Grēknožēlas piemērs

2007-12-28T21:45:00.000+02:00

Tēvs Antonijs vienā no savām lekcijām minēja veidu, kā viņa baznīcā notiek kopīgā grēksūdze. Proti, vispirms viņš lasa lekciju par grēknožēlu kādas 40 minūtes. Tad kādas 30 minūtes ir klusuma laiks, kad visi baznīcēni pārdomā dzirdētā jēgu. Un pēc tam dievkalpojumā priesteris sūdz skaļi savu personisko grēksūdzi. Un draudze var pievienoties tai, apliecinot "patiesi, Kungs", "apzēlojies, Kungs" vai tam līdzīgi.
Kā minēja tēvs Antonijs draudze šādās publiskās grēksūdzēs mācās, ko nozīmē grēknožēla un ir daudz sagatavotāki, kad nāk uz privāto bikti.
Bērni jau arī nekad neiemācītos, ko nozīmē lūgt piedošanu brālim, ja kāds viņiem nelūgtu piedošanu pirmais.
Tāpēc es ticu, ka baznīcēni iemācīsies patiesi nožēlot savus grēkus, ja viņus pamācīs, kas ir patiesa grēknožēla ar dzīvu piemēru, ne tikai mācību grāmatas norādēm.

Dzīties

2007-12-28T21:31:00.000+02:00

Ticēt tā it kā triektos ar galvu sienā.
Pat ja nekas neliecina, ka tai var iztriekties cauri, pat ja nekas neliecina, ka katrs grūdiens dod kādu progresu, pat ja nekas neliecina, ka tas process sniegtu kādu baudu.
Ticēt par spīti visam.
Lūgties, lasīt, meklēt, kaut apkārt nekas neliecina, ka no tā ir kāda jēga.
Dzīties kā trakajam, kas nezina, kurp dzenas.
Dzīties tikai tāpēc, ka Dievs ir.
Dzīties tāpēc, ka ticu, ka tas ir labi un pareizi.
Dzīties tā, it kā ka Dievs būtu neiežēlināms, aizvēris ausis, pagriezis muguru.
Bet vienalga ticēt un dzīties, ticēt un meklēt, ticēt un lūgties.
Pat tad, kad visas cerības zūd.
Dzīties kā trakajam, kā muļķim.

Ar vārdiem, darbiem vai Garu

2007-12-28T21:20:00.001+02:00

Nereti dažādu konfesiju mācības par perifēriem ticības dzīves jautājumiem būtiski atšķiras. Un tad atliek izvēlēties savu pozīciju.
Piemēram, Alvis Sauka apgalvo, ka aizbildināties ar Akvīnas Toma vārdiem "Jēzus evaņģēlijs ir jāsludina, ja nepieciešams, ar vārdiem" nav pareizi, jo mūsu dzīves nav evaņģēlijs un nevar paust Jēzus evaņģēliju, jo esam grēcinieki.
Taču sirdsskaidrais Sarovas Serafims* saka: "Ar dvēseles cilvēkiem jārunā par cilvēciskām lietām; bet ar cilvēku, kuram piemīt garīgs saprāts, jārunā par debesu lietām.. Kad gadās būt cilvēkos laicīgajā pasaulē, nevajag runāt par garīgām lietām, īpaši tad, ja viņos nav manāma pat vēlēšanās uzklausīt". Pareizticīgo baznīca tic, ka dievnams pats evaņģelizē un speciāla sludināšana neticīgajiem nav nepieciešama.
Tad nu es sliecos uz Serafima viedokli, ticot, ka visupirms ir svarīga katra personīgā svētdzīve šķīstībā, un ka mūsu vārdi tāpat neko nevar panākt cilvēka atgriešanā. Tāpat kā mūsu dzīves nav spēcīgs pārliecināšanas instruments, tā vēl mazāk mūsu vārdi.
Pazemīga lūgšana un Dievs pats ir vienīgie veidi, kā uzrunāt cilvēkus.
Tas gan protams, neattiecas uz situācijām, kad cilvēks pats interesējas vai uzdod jautājumus, vai situācija prasa atklāt savu sirds pārliecību.
* "Garīgās pamācības. Kristīgās dzīves mērķis"

VTO

2007-12-28T21:13:00.000+02:00

Bieži minētais sieviešu grūtsirdības cēlonis ir VTO, jeb vīriešu trūkums organismā.
Šķiet, ka tas ir drīzāk GTO, jeb grēksūdzes trūkums organismā.
Vīrietis vajadzīgs kā racionālisma devas piešķīrējs sievietes dzīvē, lai sakārtotu to spageti, ko viņa savārījusi savā galvā, lai beigtu pārspīlēt maznozīmīgas lietas un skaidrāk apzinātos realitāti.
Tieši to arī dara grēksūdze.
Skaļa, konkrēta, specifiska, pilnīga grēksūdze.