Domāju par dažām savām vajadzībām, kuras vajadzētu atrisināt, lai dzīvi padarītu vienkāršāku. Piemēram, vajadzētu pastāvīgu pianistu Imantas draudzei, lai viena klapata mazāk. Vajadzētu palūgt par šito.
Un principā Dievs varētu arī iedot. Tāpat kā Viņš ir iedevis daudzas citas lietas.
Taču Viņš var arī neiedot, un tad Viņš un es pati varētu paskatīties, kāda būtu mana uzvedība tādos spiedīgos apstākļos, kad nav pastāvīga pianista.
Kungs var atņemt man problēmu, bet, atstājot to manā dzīvē, var labāk redzēt, kas manam lācītim vēderā- vai es dusmojos, kad kaut kas nenoiet gludi, vai es vainoju kādus cilvēkus, ja viņi kaut ko neizdara, vai es niknojos, kad man pietrūkst laika izdarīt kaut kādas citas lietas- lietas manī, ko nebūtu iespējams notestēt, ja būtu tāds pastāvīgs pianists un nebūtu tādas spriedzes.
Frontes
Par katru cilvēku šajā pasaulē notiek cīņa. No vienas puses velns apsūdz cilvēku, norāda uz viņa vainām, tiesā to, vēlas, lai tiktu piespriests atbilstošais sods, un protams, arī kārdina uz vainu un grēku krāšanu un vairošanu; un no otras puses Kristus attaisno cilvēku, izdzēš viņa vainas, nolīdzina viņa parādus, paceļ gaismā, apžēlo- turklāt nepelnīti.
Un es negribu būt velna sabiedrotā šajā cīņā par cilvēku. Negribu palīdzēt viņam apsūdzēt cilvēku, negribu. Gribu būt Kristus sabiedrotā, kas "citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu"/Ps.15:3/
Un es negribu būt velna sabiedrotā šajā cīņā par cilvēku. Negribu palīdzēt viņam apsūdzēt cilvēku, negribu. Gribu būt Kristus sabiedrotā, kas "citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu"/Ps.15:3/
Fil 2
Kristus Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.
Kristiete X, Dieva bērna veidā būdama, neturēja par laupījumu līdzināties Kristum, bet sevi iztukšoja, pieņemdama kalpones veidu, tapdama netiklēm un dzērājiem līdzīga.
Kristiete X, Dieva bērna veidā būdama, neturēja par laupījumu līdzināties Kristum, bet sevi iztukšoja, pieņemdama kalpones veidu, tapdama netiklēm un dzērājiem līdzīga.
Īlens
Ja visās tajās situācijās, kad cilvēks saka "es ticu Dievam", šos vārdus aizvietotu ar vārdiem "es bīstos Dieva", tad ticības dzīve iegūtu pavisam citu nokrāsu- man domāt- daudz dzīvāku, kustīgāku: gan ārēji kustīgāku (kustība uz lūgšanu un lasīšanu), gan iekšēji (kustība uz grēknožēlu un iepriecu Svētajā Garā).
Dieva bīšanās ir kā tāds īlens, kas duras pēcpusē, kas neļauj mierīgi dusēt, bet liek skriet uz priekšu, kā tāds līdz galam neizteikts apsolījums, ko it kā esi dzirdējis, taču tev jāskrien pakaļ gluži kā pakaļ tramvajam, lai sadzirdētu to vēl un vēlreiz, un ik reiz no jauna censtos saklausīt apsolījuma vārdus.
Jo pagaidām var dzirdēt tikai atsevišķus teikuma fragmentus, ko daļēji aiznes vējš, bet tramvajā iekāpt tāpat vēl nevar. To varēs tikai vēlāk.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
Dieva bīšanās ir kā tāds īlens, kas duras pēcpusē, kas neļauj mierīgi dusēt, bet liek skriet uz priekšu, kā tāds līdz galam neizteikts apsolījums, ko it kā esi dzirdējis, taču tev jāskrien pakaļ gluži kā pakaļ tramvajam, lai sadzirdētu to vēl un vēlreiz, un ik reiz no jauna censtos saklausīt apsolījuma vārdus.
Jo pagaidām var dzirdēt tikai atsevišķus teikuma fragmentus, ko daļēji aiznes vējš, bet tramvajā iekāpt tāpat vēl nevar. To varēs tikai vēlāk.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
Zobrati
Kaut prāta zobrati grieztos sparīgāk, bīstoties no Kunga un drebot par labvēlības iemantošanu Viņa acīs, nekā tie griežas, baidoties no trūkuma, neizdošanās un problēmām!
Ja sakām, ka Kunga labvēlība nav jānopelna, ka to tāpat nevar ar darbiem nopelnīt, tā tiek dota ticībā, tad vēl jo lielākā mērā visu praktisko dzīvi cilvēks nevar sakārtot ar savu skriešanu bez Kunga svētības. Abos gadījumos cilvēka pūliņi ir tikai simboliski.
Taču Kunga acīs trīsas par Viņa labvēlību ir tīkamākas.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
Ja sakām, ka Kunga labvēlība nav jānopelna, ka to tāpat nevar ar darbiem nopelnīt, tā tiek dota ticībā, tad vēl jo lielākā mērā visu praktisko dzīvi cilvēks nevar sakārtot ar savu skriešanu bez Kunga svētības. Abos gadījumos cilvēka pūliņi ir tikai simboliski.
Taču Kunga acīs trīsas par Viņa labvēlību ir tīkamākas.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
2 bomži
Kāds reiz teica, ka bezpajumtnieka, klaidoņa, kropļa un vienkārši nekopta cilvēka āriene ir pārējo cilvēku iekšienes spogulis. Mēģināju pameditēt pa šo tēmu.
Kas ir kroplis un bomzis?
Tas, kuram ir kaut kādi kustību traucējumi un viņš nevar izdarīt lietas, ko normāls cilvēks darītu, piemēram, uzkāpt pa trepēm
[jeb nemāk lūgt Dievu, nemāk ticēt Viņam un paļauties uz Viņu- kaut ko var, taču ar lielām grūtībām un nepilnīgi].
Tas, kurš nevar nomazgāties un smird, jo viņam nav vannas istabas
[jeb nav grēksūdzes un sirdsapziņas izmeklēšanas].
Tas, kurš ir vientuļš un kuram ir tikai konkurenti pie miskastes
[jeb norobežojies no draudzes].
Tas, kurš staigā vecās, nodriskātās drēbēs
[jeb Dieva Vārdu nelasa, pārtiek no paša izstrādātās un apmuļļātās {noslīpētās} dzīves filozofijas].
Tas, kurš gribētu iet līdzenu gaitu, taču locekļi neklausa un nākas pārvietoties ar saraustītām kustībām
[jeb dvēsele plosās izvēlē starp pasaulīgo dzīvi un nodošanos Dievam].
Manikīra, pedikīra nav
[jeb nav garīgās literatūras lasīšanas].
Tas, kurš klīst bezmērķīgi pa pilsētas ielām bez darba
[jeb dzīve sastāv no pasaules baudu izmēģināšanas un savu vēlmju apmierināšanas- pretstatā kalpošanai citiem].
Varbūt ir vēl kādas idejas/ precizējumi?
Tagad, ejot pa ielu, ieraugot kādu šādu kropli vai bomzi, gribot negribot jādomā par tām lietām manā iekšējā cilvēkā, kas līdzinās šim pretim nākošajam dzīves pabērnam :(
Kas ir kroplis un bomzis?
Tas, kuram ir kaut kādi kustību traucējumi un viņš nevar izdarīt lietas, ko normāls cilvēks darītu, piemēram, uzkāpt pa trepēm
[jeb nemāk lūgt Dievu, nemāk ticēt Viņam un paļauties uz Viņu- kaut ko var, taču ar lielām grūtībām un nepilnīgi].
Tas, kurš nevar nomazgāties un smird, jo viņam nav vannas istabas
[jeb nav grēksūdzes un sirdsapziņas izmeklēšanas].
Tas, kurš ir vientuļš un kuram ir tikai konkurenti pie miskastes
[jeb norobežojies no draudzes].
Tas, kurš staigā vecās, nodriskātās drēbēs
[jeb Dieva Vārdu nelasa, pārtiek no paša izstrādātās un apmuļļātās {noslīpētās} dzīves filozofijas].
Tas, kurš gribētu iet līdzenu gaitu, taču locekļi neklausa un nākas pārvietoties ar saraustītām kustībām
[jeb dvēsele plosās izvēlē starp pasaulīgo dzīvi un nodošanos Dievam].
Manikīra, pedikīra nav
[jeb nav garīgās literatūras lasīšanas].
Tas, kurš klīst bezmērķīgi pa pilsētas ielām bez darba
[jeb dzīve sastāv no pasaules baudu izmēģināšanas un savu vēlmju apmierināšanas- pretstatā kalpošanai citiem].
Varbūt ir vēl kādas idejas/ precizējumi?
Tagad, ejot pa ielu, ieraugot kādu šādu kropli vai bomzi, gribot negribot jādomā par tām lietām manā iekšējā cilvēkā, kas līdzinās šim pretim nākošajam dzīves pabērnam :(
Ir runas un vārdi, kas aizskar dvēseli, tā sakustās, sarosās, noskumst vai ielīksmojas tikai tad, ja dvēsele ir bijusi jūtīga jau pirms šiem vārdiem, ja tā ir uzasināta uztvert kaut ko citu, kas nav vien paša prāta pārdomas un spriedumi.
Taču ir arī runas un vārdi, kas aizskar pat pašmeditācijā iegrimušu dvēseli.
Šīs bija pārdomas par tēmu "manipulācija ar cilvēkiem baznīcā".
Atšķirt pirmos divus gadījumos no trešā var pēc tā, uz kurieni cilvēks skrien pēc tam, kad ir sapratis, ka viņam vajag palīdzību, vai ka viņš grib dot godu un pateicību- pie Kristus vai pie runātāja.
Taču ir arī runas un vārdi, kas aizskar pat pašmeditācijā iegrimušu dvēseli.
Šīs bija pārdomas par tēmu "manipulācija ar cilvēkiem baznīcā".
Atšķirt pirmos divus gadījumos no trešā var pēc tā, uz kurieni cilvēks skrien pēc tam, kad ir sapratis, ka viņam vajag palīdzību, vai ka viņš grib dot godu un pateicību- pie Kristus vai pie runātāja.
Gudrie
Ja par kādu saka, ka viņš ir pārāk gudrs, lai noticētu Dievam, tad patiesībā viņam ir pārāk daudz velnu galvā.
Tie, kas ir gudri, atnāca, nokrita ceļos un ielika savu pieri dubļos Bētlemes kūtī un pielūdza Jēzu.
Tā dara patiesi gudrie. /J.Bitāns. 24.01.2008/
Tie, kas ir gudri, atnāca, nokrita ceļos un ielika savu pieri dubļos Bētlemes kūtī un pielūdza Jēzu.
Tā dara patiesi gudrie. /J.Bitāns. 24.01.2008/
Grēknožēla
Grēknožēla nav trīsu un drebuļu pilns satraukums "Es labošos"
Grēknožēla ir izmisums un finālspriedums "Es nevaru" /K.Simanovičs 27.01.2008/
Grēknožēla ir izmisums un finālspriedums "Es nevaru" /K.Simanovičs 27.01.2008/
Jesajas 55
Meklējot kūrortus, spa centrus, pludmales un citus miesas lutināšanas vietas, cilvēks faktiski nemeklē veidu, kā atsvaidzināt, atpūtināt un atjaunot miesu, bet gan- garu, iegūt mieru nevis miesai, bet garam. Taču garam mieru var atrast tikai pie Dieva. Un par velti.
/pārdomas par Rozentāla sprediķi 17.05.2007/
/pārdomas par Rozentāla sprediķi 17.05.2007/
Ap.d.9
Zaru slotu nevar pārlauzt, bet ja ņem katru zaru atsevišķi, tad drīz vien var pārlauzt. Tāpat arī Kristus baznīca kā kopums ir stipra pret velna varu, tāpēc aizlūgšanas ir tik svarīgas. /I.Paičs 29.04.2007/
Cietu pieri
"Israēla nams negrib tevi uzklausīt, tie taču neuzklausa arī Mani. Israēla namam ir bieza piere un cieta sirds. Redzi, Es nocietināšu tavu vaigu līdzīgu viņu vaigam. Es došu tev cietu pieri, kas būtu līdzīga viņu pierei, kā dimantu, kas cietāks par klinti, Es darīšu tavu pieri. Nebīsties no tiem, lai tevi nebaida viņu vaigs, jo tie ir nepielaidīga cilts."
/Ec. 3:7-9/
Lai Kungs dod sludinātājiem cietu pieri pret nosodījumiem un sliktām runām, tikpat cietu, cik cietas ir to cilvēku ausis pret Dieva Vārdu, ar kuriem viņiem nākas runāt!
/Ec. 3:7-9/
Lai Kungs dod sludinātājiem cietu pieri pret nosodījumiem un sliktām runām, tikpat cietu, cik cietas ir to cilvēku ausis pret Dieva Vārdu, ar kuriem viņiem nākas runāt!
Šāviens mērķī
Grēks ir netrāpīšana mērķī.
Neticība, ateisms, kalpošana sātanam ir novēršanās no Kristus, netrāpīšana ar savu dzīvi Kristū.
Šaujot mērķī, vissāpīgākās kļūdas ir tās, kas ir tik ļoti tuvu mērķim, trajektorija bijusi pareiza, ātrums pareizs, viss it kā ir pareizi, un bulta ir trāpījusi pavisam tuvu, no attāluma izskatās, ka ir iekšā, taču patiesībā ir garām.
Tāpat ir ar mācībām, kas māca pareizas lietas, piemēram, mīlestību, iecietību, žēlastību, mieru, cieņu, utt., bet netrāpa mērķī- Kristū.
Tas ir tikpat sāpīgi kā bulta, kas ir 1 mm prom no mērķa.
Un šāviens nav ieskaitīts.
Neticība, ateisms, kalpošana sātanam ir novēršanās no Kristus, netrāpīšana ar savu dzīvi Kristū.
Šaujot mērķī, vissāpīgākās kļūdas ir tās, kas ir tik ļoti tuvu mērķim, trajektorija bijusi pareiza, ātrums pareizs, viss it kā ir pareizi, un bulta ir trāpījusi pavisam tuvu, no attāluma izskatās, ka ir iekšā, taču patiesībā ir garām.
Tāpat ir ar mācībām, kas māca pareizas lietas, piemēram, mīlestību, iecietību, žēlastību, mieru, cieņu, utt., bet netrāpa mērķī- Kristū.
Tas ir tikpat sāpīgi kā bulta, kas ir 1 mm prom no mērķa.
Un šāviens nav ieskaitīts.
Lielākais grēks
Nav lielāka grēka par neticību tam, ka Dievs ir žēlsirdīgs un piedodošs, ka Dievs ir dodošs, nevis prasošs.
Īpaši, ja atceramies, ka grēks pēc definīcijas ir netrāpīšana mērķī.
Īpaši, ja atceramies, ka grēks pēc definīcijas ir netrāpīšana mērķī.
Rīcība
Bitāns reiz teica, ka piedevis esi nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies atbilstoši piedošanai.
Domāju, tas pats attiecas uz mīlestību. Mīli nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies kā mīlošs cilvēks.
Domāju, tas pats attiecas uz mīlestību. Mīli nevis tad, kad tā sajūties, bet kad rīkojies kā mīlošs cilvēks.
Darbaholisms
Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, ... tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu. .
Principā jau darbaholisms arī ir Dieva izgudrojums ;)
Tikai svarīgi, kādā virzienā tas vērsts.
Principā jau darbaholisms arī ir Dieva izgudrojums ;)
Tikai svarīgi, kādā virzienā tas vērsts.
Atbildes
Šķiet, ka pareizticība vienīgā uzdrošinās sniegt skaidru atbildi uz mūžīgi ticīgo cilvēku mokošo jautājumu- ko lai dara, kad redzi, kad kāds kaut ko dara nepareizi, grēcīgi?
Teikt vai neteikt? Tā būs tiesāšana vai iestāšanās par patiesību?
Ne baptisti, ne luterāņi nenorāda, kur ir tā robeža, kuri ir tie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tā ir tiešāna vai iestāšanās. Vienā reizē teiks, ka tā ir tiesāšana, citā reizē teiks, ka tā ir taisnīga iestāšanās par Bībeles patiesībām.
Pareizticīgo tēvi gan drosmīgi iestāsies un teiks- tā ir tiesāšana, un tev nebūs to darīt.
Tāpat arī par pasaulīgo labumu izmantošanu. Ticīgo var līdz nelabumam nomocīt jautājums, kur ir normāla pārticīga dzīve, kurā izmanto šīs pasaules sniegtās ērtības, un kur sākas kalpošana mantai. Visi mēģinās kaut kādā veidā nodefinēt, kas ir tas mantas un izklaižu daudzums, kas ir pieņemams, un kur sākas neatzīstamas kārības.
Pareizticīgie vienīgie uz to dod skaidru atbildi- atsakies no visa, no kā spēj. Un centies atteikties no kaut kā vēl.
Teikt vai neteikt? Tā būs tiesāšana vai iestāšanās par patiesību?
Ne baptisti, ne luterāņi nenorāda, kur ir tā robeža, kuri ir tie kritēriji, pēc kuriem izvērtēt, vai tā ir tiešāna vai iestāšanās. Vienā reizē teiks, ka tā ir tiesāšana, citā reizē teiks, ka tā ir taisnīga iestāšanās par Bībeles patiesībām.
Pareizticīgo tēvi gan drosmīgi iestāsies un teiks- tā ir tiesāšana, un tev nebūs to darīt.
Tāpat arī par pasaulīgo labumu izmantošanu. Ticīgo var līdz nelabumam nomocīt jautājums, kur ir normāla pārticīga dzīve, kurā izmanto šīs pasaules sniegtās ērtības, un kur sākas kalpošana mantai. Visi mēģinās kaut kādā veidā nodefinēt, kas ir tas mantas un izklaižu daudzums, kas ir pieņemams, un kur sākas neatzīstamas kārības.
Pareizticīgie vienīgie uz to dod skaidru atbildi- atsakies no visa, no kā spēj. Un centies atteikties no kaut kā vēl.
Kraujas mala
Reiz kādās rekolekcijās Gunta Irbe izteica šādu domu.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.
Kāds pārītis esot domājis vai prasījis, cik daudz viņi drīkst atļauties savās attiecībās pirms laulības, lai tas nebūtu grēks- staigāšana rokās sadodoties jau ir par daudz, vai vai drīkst arī apskauties un iedot buču uz vaiga? Kā lai zin, kas ir normāli un kas jau ir grēks?
Uz to viņi saņēma atbildi, ka nevajag mēģināt pietuvoties kraujas malai, cik tuvu vien iespējams, cenšoties atrast pēdējo tālāko punktu, uz kura vēl ir droši. Tā vietā vajag doties arvien tālāk no kraujas malas, lai risks tikai samazinātos.
Debesis
K.S.Luiss savā grāmatā "Svarīgā izšķiršanās" netiešā veidā ļoti spēcīgi parāda, ka tie, kas zemes dzīves laikā nemeklē Dievu tāds, kāds Viņš ir, bet iztēlojas to savā prātā pēc savām idejām un priekšstatiem, kas tic, ka pēc nāves nonāks debesīs, bet šīs debesis iztēlojas nevis kā tās, par kurām runā Dievs pats, bet tādas, kā paši iedomājušies, tādiem debesīs no tiesas nepatiks. Tās vienkārši nebūs priekš viņiem. Zemes dzīves laikā viņi tādas nemeklēja, un, nonākuši tur, negribēs tur dzīvot, jo tās neatbildīs viņu priekštatiem un vēlmēm.
Skumjākais ir tas, ka, dzīvojot uz zemes un domājot par debesīm tā, kā katram patīk, pat nonākot tur, visticamāk debesis šiem cilvēkiem būs ļoti vientuļa vieta, jo būs grūti atrast tādus cilvēkus, kas gribēs tieši tādas pašas debesis. Katrs dzīvos savās debesīs.
Un tie, kuriem nepatīk tie cilvēki, kas debesu valstību ienes pasaules dzīvē, kas ir piedodoši, neaizvainojami, kas nemeklē savu labumu, bet citu, kas kalpo citiem, nevis komandē citus, kas ir sirsnīgi un jauki, tāpēc ka tie viņiem šķiet par mīkstu, tiem nepatiks arī debesu sabiedrība.
Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēks, kurš netic debesīm, kas aprakstītas Bībelē un nosacījumiem, lai tur iekļūtu, kā viņš iztēlojas debesis, cik daudz cilvēku tur būtu- kādi cilvēki, un vai/kāpēc gan viņiem arī gribētos būt tieši tādās debesīs, kā viens cits priekš sevis ir iztēlojies.
Man šķiet, ka tādas debesis nemaz nav iespējamas.
Skumjākais ir tas, ka, dzīvojot uz zemes un domājot par debesīm tā, kā katram patīk, pat nonākot tur, visticamāk debesis šiem cilvēkiem būs ļoti vientuļa vieta, jo būs grūti atrast tādus cilvēkus, kas gribēs tieši tādas pašas debesis. Katrs dzīvos savās debesīs.
Un tie, kuriem nepatīk tie cilvēki, kas debesu valstību ienes pasaules dzīvē, kas ir piedodoši, neaizvainojami, kas nemeklē savu labumu, bet citu, kas kalpo citiem, nevis komandē citus, kas ir sirsnīgi un jauki, tāpēc ka tie viņiem šķiet par mīkstu, tiem nepatiks arī debesu sabiedrība.
Būtu interesanti uzzināt, kā cilvēks, kurš netic debesīm, kas aprakstītas Bībelē un nosacījumiem, lai tur iekļūtu, kā viņš iztēlojas debesis, cik daudz cilvēku tur būtu- kādi cilvēki, un vai/kāpēc gan viņiem arī gribētos būt tieši tādās debesīs, kā viens cits priekš sevis ir iztēlojies.
Man šķiet, ka tādas debesis nemaz nav iespējamas.
Viedokļi
Man gribas ticēt, ka lielākais šķērslis, kāpēc daudzi cilvēki tomēr savulaik nav izšķīrušies par labu ticībai, ir apkārtējo viedoklis.
Ko gan par mani padomās, ka es noticēju kaut kādām muļķībām?
Es taču neesmu viens no tiem, kas akli vadās pēc kaut kādām iekšējām sajūtām bez pietiekošiem faktiem un pierādījumiem.
Turklāt apkārtējie viedokļi, kuru dēļ tiek atlikta ticības pieņemšana, nav tikai tie, ko cilvēki pauž aci pret aci, sastopoties ar ticīgo, tie ir arī viedokļi, ko ir pauduši visādi zinātnieki un vēsturnieki. Visas šīs zinātnieku un vēsturnieku teorijas arī ir viedokļi, ar kuriem potenciālais ticīgais negrib nonākt pretrunā, kaut arī sirds aicina uz kaut ko citu.
Un ir vajadzīga liela drosme, lai iestātos par kaut ko, kam pretī runā tik daudzi!
Un cik gan daudz būtu to cilvēku, kas noticētu savai sirdij, ja nebūtu šo daudzo viedokļu!
Ko gan par mani padomās, ka es noticēju kaut kādām muļķībām?
Es taču neesmu viens no tiem, kas akli vadās pēc kaut kādām iekšējām sajūtām bez pietiekošiem faktiem un pierādījumiem.
Turklāt apkārtējie viedokļi, kuru dēļ tiek atlikta ticības pieņemšana, nav tikai tie, ko cilvēki pauž aci pret aci, sastopoties ar ticīgo, tie ir arī viedokļi, ko ir pauduši visādi zinātnieki un vēsturnieki. Visas šīs zinātnieku un vēsturnieku teorijas arī ir viedokļi, ar kuriem potenciālais ticīgais negrib nonākt pretrunā, kaut arī sirds aicina uz kaut ko citu.
Un ir vajadzīga liela drosme, lai iestātos par kaut ko, kam pretī runā tik daudzi!
Un cik gan daudz būtu to cilvēku, kas noticētu savai sirdij, ja nebūtu šo daudzo viedokļu!
Pazīmes
Labākais plīvurs, aiz kā var paslēpties lepnība, ir pašcieņa.
Robustākā, visvieglāk pamanāmā pazīme, pēc kuras atpazīt augstprātību, ir sava goda aizstāvēšana.
Robustākā, visvieglāk pamanāmā pazīme, pēc kuras atpazīt augstprātību, ir sava goda aizstāvēšana.
Vājie
Ir tāds diezgan kareivīgs viedoklis pret kristiešiem, ka viņi ir vāji cilvēki, kas nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi, tāpēc izdomā sev kaut kādu dievu un iedomājas, ka viņiem kāds nokārtos lietas viņu vietā.
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"
Saskaroties ar šādu viedokli, gribot negribot kļūst neērti, gribas oponēt utt.
Taču faktiski jau nav vajadzības oponēt. Tā ir pilnīga taisnība. Ticīgie ir vāji cilvēki, kas daudz neko nespēj, kas lūdz palīdzību no kāda cita, kas cer uz kādu citu, ka tas nokārtos lietas viņu vietā. Un tā ir 100% taisnība.
Taču iepretim tiem, kas tā nedara, jo netic tādas būtnes esamībai, ticīgo darba lauks ir daudz plašāks, sarežģītāks un smagāks, nekā tiem neticīgajiem. Neticīgie uz šī fona ir kā bērni, kas spēlējas savā ierobežotā smilšu kastē, kurā viņi visu pārvalda, visu spēj nokārtot un justies gudri un vareni, taču viņi ir redzi zaudējuši, jo neredz tos plašumus, kas ir visapkārt.
Un šajos plašumos cilvēks nevar neapzināties savu vājumu un nespēku un nevar nelūgt palīdzību no kāda, kam šie plašumi nav par lielu.
Šie plašumi ir visa garīgā realitāte, tajā skaitā mūsu sirds dzīve, kuru mums ir ārkārtīgi grūti labot, nemaz nerunājot par garīgajām cīņām ar garīgiem pretspēkiem. Atrast darbu, nopelnīt daudz naudas ir viena lieta, bet pavisam cita lieta ir (diemžēl jālieto nodrāzta, taču līdz dziļumiem patiesa frāze) mīlēt savus ienaidniekus, darīt labu tiem, kas tevi nemīl un pagriezt otru vaigu, kad tevi sit. Tur nekas cits neatliek kā lūgt piedošanu un palīdzību kādam citam.
*
Šis nāca kā iedvesma no tiešām fantastiski labās K.S.Luisa grāmatas "Svarīgā izšķiršanās"
Remdens
Varbūt tas, par ko saka, ka viņš nav ne karsts, ne auksts un tiks riebumā izspļauts, ir kā pa pusei izperēta cāļa ola- šķidra ar dažiem cietiem cāļa gabaliņiem?
Kaut ko tādu redzēju vienā no tiem ekstrēmajiem šoviem, kur jāēd un jādara visādas riebeklības un šausmas.
Brrrr... tiešām pretīgi...
Kaut ko tādu redzēju vienā no tiem ekstrēmajiem šoviem, kur jāēd un jādara visādas riebeklības un šausmas.
Brrrr... tiešām pretīgi...
savējais dievs
Beidzot atradu kādu, kas izsakās par tēmu "pašradīts Dievs", proti, kad ticēdami, ka esam ticīgi, pielūdzam nevis dzīvo Dievu, bet savu iedomu Dievu. Lūk, citāts:
"If your God seems to like all the people you like and hate all the people you hate, that’s good evidence that you have created your God in your own image!"
http://www.triumc.org/web1/biblestudy/luke/Luke-2-3-to-4-13-with-comments.pdf
"If your God seems to like all the people you like and hate all the people you hate, that’s good evidence that you have created your God in your own image!"
http://www.triumc.org/web1/biblestudy/luke/Luke-2-3-to-4-13-with-comments.pdf
Abonēt:
Ziņas (Atom)
