Ticības dzīves sākumā bieži saskāros ar diskusijām vai pamudinājumiem, ka jāmeklē Dieva griba katra dzīvē un jācenšas tai sekot, lai kā arī tā nepatiktu. Katram cilvēkam ir savs plāns no Dieva, katram ir savs aicinājums, kāda īpaša vieta un kāda īpaša misija šajā pasaulē. Un tad nākamā fāze, ar ko es saskāros, bija dažādi maldi, vai vēl trakāk pārdzīvojumi un depresija par nespēju atrast, sadzirdēt Dieva balsi par savu aicinājumu, par to, ko man būs darīt šajā stundā un šajā vietā, Dieva vadības trūkums utt.
Taču, ja mēs mazāk pievērstu uzmanību kaut kādas īpašas Dieva attieksmes pret sevi meklēšanai, bet pazemībā vienkārši kalpotu Dievam tā, kā tas paredzēts rakstos un baznīcas tradīcijās, tad nebūtu nekādu vilšanos, par to, ka likās, ka tā ir Dieva griba, bet izrādījās, ka tomēr nē, vai arī turpinātu sevi mocīt ar cerībām, kad tad piepildīsies tā Dieva griba, ko esmu dzirdējis, kamēr praksē viss ir otrādi.
Piepildot savu dzīvi ar klusu dievbijīgu dzīvi, pavadot laiku lūgšanās, slavēšanā, svētceļojumos, Vārda lasīšanā utt, strādājot tur, kur esi, nemeklējot kādus cēlus, īpašus aicinājumus, domāju, mēs varam patikt Dievam daudz labāk, un gan jau Dievs pats tad noliks mūs vietā, kurā Viņš mūs grib redzēt, mums pašiem nemaz neko gudru neprātojot un nemeklējot. Un vienlaicīgi arī tā izvairīdamies no depresijas, pieviltām cerībām, smagiem maldiem un galu galā izšķiestu laiku un enerģiju.
2 pasaules
Vēl viens ieraksts par tēmu- neracionāla, pārspīlēta, fanātiska ticība.
Ja cilvēkam ir kaut neliela ticība tam, ka nav tikai fiziskā pasaule, bet ka ir arī garīgā pasaule ar visiem tās spēkiem, notikumiem utt., tad jābūt diezgan aprobežotam, lai ļautos pārmetumiem, ka cilvēks vairs nedzīvo reālā (domāts- fiziskā) pasaulē, bet tikai Bībelē un garīgās lietās, atstājot novārtā fizisko pasauli.
Redzot, cik intensīvi pašapliecinās un uz cilvēkiem runā fiziskā pasaule, visu laiku cenšoties iegalvot, ka tā ir pati svarīgākā, pati interesantākā, un galu galā- vienīgā, tad nekas cits neatliek kā veltīt garīgai pasaulei maksimāli iespējamo laiku, kas tāpat nebūs 100%, labi ja sanāks tai pēc taisnības pienākošies 50%. Līdz ar to nekad nebūs pārspīlēts laiks, kas tiek veltīts garīgai pasaulei, jo ir tikai 2 pasaules, un ja nav vienai, tad ir otrai, un viena nav lielāka par otru, tātad abām ir jāvelta 50%.
Ja cilvēkam ir kaut neliela ticība tam, ka nav tikai fiziskā pasaule, bet ka ir arī garīgā pasaule ar visiem tās spēkiem, notikumiem utt., tad jābūt diezgan aprobežotam, lai ļautos pārmetumiem, ka cilvēks vairs nedzīvo reālā (domāts- fiziskā) pasaulē, bet tikai Bībelē un garīgās lietās, atstājot novārtā fizisko pasauli.
Redzot, cik intensīvi pašapliecinās un uz cilvēkiem runā fiziskā pasaule, visu laiku cenšoties iegalvot, ka tā ir pati svarīgākā, pati interesantākā, un galu galā- vienīgā, tad nekas cits neatliek kā veltīt garīgai pasaulei maksimāli iespējamo laiku, kas tāpat nebūs 100%, labi ja sanāks tai pēc taisnības pienākošies 50%. Līdz ar to nekad nebūs pārspīlēts laiks, kas tiek veltīts garīgai pasaulei, jo ir tikai 2 pasaules, un ja nav vienai, tad ir otrai, un viena nav lielāka par otru, tātad abām ir jāvelta 50%.
Vairāk nekā sirdī
Šis būs par dažādu reliģisko rituālu regulāru ievērošanu, par kaut kādām izvēlēm savā dzīvē, kurās apkārtējie neredz jēgu un tāpēc saukā nicinoši par fanātiķiem. It kā nevarētu ticēt bez visa tā. Bez visiem tiem dīvainajiem gājieniem, visādām izdarībām, sevis mocīšanas, laika tērēšanas uz nesvarīgām lietām, palaižot garām kādas citas svarīgākas. Par mēģinājumiem iegūt pestīšanu caur paša darbiem un cenšanos dzīvot tikumīgi.
Tā ir viena lieta ticēt un ticēt. Bet pavisam cita lieta ir ticēt un kaut ko darīt nevis tāpēc, ka tas ir noderīgi, ka tam ir kāds labums, piemēram, ir feini aizbraukt uz Vīni uz operu, jo tur ir skaisti, no tā paliks skaistas atmiņas, utt. Bet piemēram, aiziet 3 reizes nedēļā uz dievkalpojumu. Kam tas vajadzīgs? Var taču svētdien aiziet un miers. Esi ticīgs un dzīvo mierā. Priekš kam ceturtdienas vakaros trenkties cauri sastrēgumiem uz dievkalpojumu, priekš kam atteikties no sestdienas vakara filmas? Var taču aiziet svētdien. Nu labi, katru svētdienu. Bet 3 reizes? Fanātiķis tāds!
Priekš kam katru brīvu brīdi lūgties? Priekš kam katru brīvu dienu braukt kādā svētceļojumā?
Un taisnība. Nav jau arī nekādas pievienotās vērtības tām papildus dievkalpojuma reizēm, un arī svētceļojumiem īsti nav nekādas atdeves.
Neko daudz nezinu par laulāto vai saderināto attiecībām, taču domāju, ka viena lieta ir mīlēt tā emocionāli, protams, patiesi, bet sirdī. Un pavisam cita lieta ir izdarīt kaut kādas lietas tā otra labā, pat ja tas to nav prasījis, pat ja tas nav īpaši nepieciešams. Bet izdarīt tikai tāpēc, lai ietērptu savu mīlestību kaut kamā taustāmā. Un apzināties, ka šai rīcībai ir tikai 1 iemesls, un tas nav kaut kāda labuma gūšana ne sev, ne otram- manā gadījumā garīguma pacelšana, papildus iespēja iegūt kaut kādas papildus atziņu.
Nē, šīs rīcības vienīgais iemesls ir ietērpt savu ticību darbos, jo sirdī tai ir par maz vietas. Tā nevar skraidīt apkārt skaļi stāstot cilvēkiem par sevi. Un tas arī nav vajadzīgs, bet tai kaut kur ir jāliekas. Tāpēc tā var ērti atrast savu piepildījumu ārējās lietās.
Tas no vienas puses- kad no sirds pārpilnības notiek rīcība. Un otrs variants, kad rīcība notiek kā ārējs apliecinājums sev un citiem, ka es tiešām ticu. Kā pierādījums. Kā fizisks pierādījums. Galvenokārt, protams, sev un Dievam. Kaut kas līdzīgs teorētisko zināšanu mēģinājumam pielietot dzīvē. Kaut kas līdzīgs tādai mīlīgai dižošanās Dieva priekšā- redz, es Tev ticu, tāpēc varu izdarīt šitā.
Tas pats attiecas uz grēknožēlu. Grēknožēla sirdī tā ir viena lieta. Bet, kad par grēknožēlas neatņemamu sastāvdaļu sākam uzskatīt arī kādu konkrētu rīcību, un šī rīcība nav apņemšanās tā vairs nedarīt, bet kāda pavisam konkrēta rīcība, piemēram, runāšana ar kādu cilvēku, lūgšanu laika atvēlēšanai konkrētai problēmai, tad tā kļūst par pavisam citu grēknožēlu, daudz spēcīgāku, jo tā ir kļuvusi redzama.
Tā ir viena lieta ticēt un ticēt. Bet pavisam cita lieta ir ticēt un kaut ko darīt nevis tāpēc, ka tas ir noderīgi, ka tam ir kāds labums, piemēram, ir feini aizbraukt uz Vīni uz operu, jo tur ir skaisti, no tā paliks skaistas atmiņas, utt. Bet piemēram, aiziet 3 reizes nedēļā uz dievkalpojumu. Kam tas vajadzīgs? Var taču svētdien aiziet un miers. Esi ticīgs un dzīvo mierā. Priekš kam ceturtdienas vakaros trenkties cauri sastrēgumiem uz dievkalpojumu, priekš kam atteikties no sestdienas vakara filmas? Var taču aiziet svētdien. Nu labi, katru svētdienu. Bet 3 reizes? Fanātiķis tāds!
Priekš kam katru brīvu brīdi lūgties? Priekš kam katru brīvu dienu braukt kādā svētceļojumā?
Un taisnība. Nav jau arī nekādas pievienotās vērtības tām papildus dievkalpojuma reizēm, un arī svētceļojumiem īsti nav nekādas atdeves.
Neko daudz nezinu par laulāto vai saderināto attiecībām, taču domāju, ka viena lieta ir mīlēt tā emocionāli, protams, patiesi, bet sirdī. Un pavisam cita lieta ir izdarīt kaut kādas lietas tā otra labā, pat ja tas to nav prasījis, pat ja tas nav īpaši nepieciešams. Bet izdarīt tikai tāpēc, lai ietērptu savu mīlestību kaut kamā taustāmā. Un apzināties, ka šai rīcībai ir tikai 1 iemesls, un tas nav kaut kāda labuma gūšana ne sev, ne otram- manā gadījumā garīguma pacelšana, papildus iespēja iegūt kaut kādas papildus atziņu.
Nē, šīs rīcības vienīgais iemesls ir ietērpt savu ticību darbos, jo sirdī tai ir par maz vietas. Tā nevar skraidīt apkārt skaļi stāstot cilvēkiem par sevi. Un tas arī nav vajadzīgs, bet tai kaut kur ir jāliekas. Tāpēc tā var ērti atrast savu piepildījumu ārējās lietās.
Tas no vienas puses- kad no sirds pārpilnības notiek rīcība. Un otrs variants, kad rīcība notiek kā ārējs apliecinājums sev un citiem, ka es tiešām ticu. Kā pierādījums. Kā fizisks pierādījums. Galvenokārt, protams, sev un Dievam. Kaut kas līdzīgs teorētisko zināšanu mēģinājumam pielietot dzīvē. Kaut kas līdzīgs tādai mīlīgai dižošanās Dieva priekšā- redz, es Tev ticu, tāpēc varu izdarīt šitā.
Tas pats attiecas uz grēknožēlu. Grēknožēla sirdī tā ir viena lieta. Bet, kad par grēknožēlas neatņemamu sastāvdaļu sākam uzskatīt arī kādu konkrētu rīcību, un šī rīcība nav apņemšanās tā vairs nedarīt, bet kāda pavisam konkrēta rīcība, piemēram, runāšana ar kādu cilvēku, lūgšanu laika atvēlēšanai konkrētai problēmai, tad tā kļūst par pavisam citu grēknožēlu, daudz spēcīgāku, jo tā ir kļuvusi redzama.
1.Samuela 2
Un nav nekādu aizbildinājumu, ka, redz, mēs dzīvojam starp samaitāties grēciniekiem un tāpēc mēs arī esam daļēji samaitāti un no mums nevar prasīt īpašu svētumu. Samuels uzauga īpaši svēts, dzīvodams kopā ar īpaši nešķīstiem.
Konkrētisms
Jo abstraktāks, teorētiskāks Dievs, jo abstraktāki, teorētiskāki grēki.
Jo konkrētāki, personīgāki grēki, jo konkrētāks, personīgāks Dievs.
Strādā abos virzienos.
Jo konkrētāki, personīgāki grēki, jo konkrētāks, personīgāks Dievs.
Strādā abos virzienos.
Pazemības kārdinājums
Tā ir baigā viltība un kārdinājums.
Lasīt par dažādiem sirdsšķīstiem kristiešiem, kas bijuši īpaši pazemīgi, griezuši otru vaigu, netiesājuši, nemeklējuši savu labumu, utt. un vienlaicīgi lasīt kontekstu, kādā tas tiek stāstīts, rakstīts, proti, šie cilvēki tiek godināti, cildināti par viņu rīcību, izcelti uz pārējo fonu, uzsvērtas svētības, ko tie ir saņēmuši savā pazemībā. Taču lasot šo, nāk kārdinājums kļūt pazemīgam, lai iemantotu tādu slavu un tādas svētības, kādas saņēma tie svētie. Taču tajā laikā, kad tie svētie veica tos vai citus pazemības darbus, viņus neviens nenovērtēja, pat pazemoja, nicināja, viņiem patiesi nebija nekāda labuma no tā, viņus vadīja kāda cita motivācija, nevis kļūt slaveniem ar savu pazemību.
Pazemība pati par sevi nav nekā vērta. Tā ir vērta tikai kopā ar to, kā priekšā notiek šī pazemība. Un pat tad, pazemībai nav jāpievērš tik daudz uzmanības kā tam, kas liek būt pazemīgam.
No otras puses, par pazemību ir jārunā. Bet ja runā, tad atkal kārdinājums iegūt pazemību pazemības un tai sekojošo svētību un goda dēļ.
Sarežģīti :(
Lasīt par dažādiem sirdsšķīstiem kristiešiem, kas bijuši īpaši pazemīgi, griezuši otru vaigu, netiesājuši, nemeklējuši savu labumu, utt. un vienlaicīgi lasīt kontekstu, kādā tas tiek stāstīts, rakstīts, proti, šie cilvēki tiek godināti, cildināti par viņu rīcību, izcelti uz pārējo fonu, uzsvērtas svētības, ko tie ir saņēmuši savā pazemībā. Taču lasot šo, nāk kārdinājums kļūt pazemīgam, lai iemantotu tādu slavu un tādas svētības, kādas saņēma tie svētie. Taču tajā laikā, kad tie svētie veica tos vai citus pazemības darbus, viņus neviens nenovērtēja, pat pazemoja, nicināja, viņiem patiesi nebija nekāda labuma no tā, viņus vadīja kāda cita motivācija, nevis kļūt slaveniem ar savu pazemību.
Pazemība pati par sevi nav nekā vērta. Tā ir vērta tikai kopā ar to, kā priekšā notiek šī pazemība. Un pat tad, pazemībai nav jāpievērš tik daudz uzmanības kā tam, kas liek būt pazemīgam.
No otras puses, par pazemību ir jārunā. Bet ja runā, tad atkal kārdinājums iegūt pazemību pazemības un tai sekojošo svētību un goda dēļ.
Sarežģīti :(
Gavēnis
Gavēnis ir kā mehānisms, kas ļauj spirāli pārveidot par sinusoīdu.
Tas ļauj atgriezties sākumpunktā un apzināties, ka šis vai šis prieciņš patiesi ir prieciņš, nevis norma, un ka lai sevi iepriecinātu, pietiek ar tiem pašiem prieciņiem, kas bija pirms gavēņa, un nav nepieciešams celties visu laiku pa spirāli uz augšu.
No otras puses gavēnis tomēr ir spirāles loks, jo šķiet dīvaini atlaist kādus labus garīgās dzīves rituālus, kas uzsākti gavēņa laikā, tikai tāpēc, ka gavēņa laiks ir beidzies.
Tas ļauj atgriezties sākumpunktā un apzināties, ka šis vai šis prieciņš patiesi ir prieciņš, nevis norma, un ka lai sevi iepriecinātu, pietiek ar tiem pašiem prieciņiem, kas bija pirms gavēņa, un nav nepieciešams celties visu laiku pa spirāli uz augšu.
No otras puses gavēnis tomēr ir spirāles loks, jo šķiet dīvaini atlaist kādus labus garīgās dzīves rituālus, kas uzsākti gavēņa laikā, tikai tāpēc, ka gavēņa laiks ir beidzies.
Grēknožēlas piemērs
Tēvs Antonijs vienā no savām lekcijām minēja veidu, kā viņa baznīcā notiek kopīgā grēksūdze. Proti, vispirms viņš lasa lekciju par grēknožēlu kādas 40 minūtes. Tad kādas 30 minūtes ir klusuma laiks, kad visi baznīcēni pārdomā dzirdētā jēgu. Un pēc tam dievkalpojumā priesteris sūdz skaļi savu personisko grēksūdzi. Un draudze var pievienoties tai, apliecinot "patiesi, Kungs", "apzēlojies, Kungs" vai tam līdzīgi.
Kā minēja tēvs Antonijs draudze šādās publiskās grēksūdzēs mācās, ko nozīmē grēknožēla un ir daudz sagatavotāki, kad nāk uz privāto bikti.
Bērni jau arī nekad neiemācītos, ko nozīmē lūgt piedošanu brālim, ja kāds viņiem nelūgtu piedošanu pirmais.
Tāpēc es ticu, ka baznīcēni iemācīsies patiesi nožēlot savus grēkus, ja viņus pamācīs, kas ir patiesa grēknožēla ar dzīvu piemēru, ne tikai mācību grāmatas norādēm.
Kā minēja tēvs Antonijs draudze šādās publiskās grēksūdzēs mācās, ko nozīmē grēknožēla un ir daudz sagatavotāki, kad nāk uz privāto bikti.
Bērni jau arī nekad neiemācītos, ko nozīmē lūgt piedošanu brālim, ja kāds viņiem nelūgtu piedošanu pirmais.
Tāpēc es ticu, ka baznīcēni iemācīsies patiesi nožēlot savus grēkus, ja viņus pamācīs, kas ir patiesa grēknožēla ar dzīvu piemēru, ne tikai mācību grāmatas norādēm.
Dzīties
Ticēt tā it kā triektos ar galvu sienā.
Pat ja nekas neliecina, ka tai var iztriekties cauri, pat ja nekas neliecina, ka katrs grūdiens dod kādu progresu, pat ja nekas neliecina, ka tas process sniegtu kādu baudu.
Ticēt par spīti visam.
Lūgties, lasīt, meklēt, kaut apkārt nekas neliecina, ka no tā ir kāda jēga.
Dzīties kā trakajam, kas nezina, kurp dzenas.
Dzīties tikai tāpēc, ka Dievs ir.
Dzīties tāpēc, ka ticu, ka tas ir labi un pareizi.
Dzīties tā, it kā ka Dievs būtu neiežēlināms, aizvēris ausis, pagriezis muguru.
Bet vienalga ticēt un dzīties, ticēt un meklēt, ticēt un lūgties.
Pat tad, kad visas cerības zūd.
Dzīties kā trakajam, kā muļķim.
Pat ja nekas neliecina, ka tai var iztriekties cauri, pat ja nekas neliecina, ka katrs grūdiens dod kādu progresu, pat ja nekas neliecina, ka tas process sniegtu kādu baudu.
Ticēt par spīti visam.
Lūgties, lasīt, meklēt, kaut apkārt nekas neliecina, ka no tā ir kāda jēga.
Dzīties kā trakajam, kas nezina, kurp dzenas.
Dzīties tikai tāpēc, ka Dievs ir.
Dzīties tāpēc, ka ticu, ka tas ir labi un pareizi.
Dzīties tā, it kā ka Dievs būtu neiežēlināms, aizvēris ausis, pagriezis muguru.
Bet vienalga ticēt un dzīties, ticēt un meklēt, ticēt un lūgties.
Pat tad, kad visas cerības zūd.
Dzīties kā trakajam, kā muļķim.
Ar vārdiem, darbiem vai Garu
Nereti dažādu konfesiju mācības par perifēriem ticības dzīves jautājumiem būtiski atšķiras. Un tad atliek izvēlēties savu pozīciju.
Piemēram, Alvis Sauka apgalvo, ka aizbildināties ar Akvīnas Toma vārdiem "Jēzus evaņģēlijs ir jāsludina, ja nepieciešams, ar vārdiem" nav pareizi, jo mūsu dzīves nav evaņģēlijs un nevar paust Jēzus evaņģēliju, jo esam grēcinieki.
Taču sirdsskaidrais Sarovas Serafims* saka: "Ar dvēseles cilvēkiem jārunā par cilvēciskām lietām; bet ar cilvēku, kuram piemīt garīgs saprāts, jārunā par debesu lietām.. Kad gadās būt cilvēkos laicīgajā pasaulē, nevajag runāt par garīgām lietām, īpaši tad, ja viņos nav manāma pat vēlēšanās uzklausīt". Pareizticīgo baznīca tic, ka dievnams pats evaņģelizē un speciāla sludināšana neticīgajiem nav nepieciešama.
Tad nu es sliecos uz Serafima viedokli, ticot, ka visupirms ir svarīga katra personīgā svētdzīve šķīstībā, un ka mūsu vārdi tāpat neko nevar panākt cilvēka atgriešanā. Tāpat kā mūsu dzīves nav spēcīgs pārliecināšanas instruments, tā vēl mazāk mūsu vārdi.
Pazemīga lūgšana un Dievs pats ir vienīgie veidi, kā uzrunāt cilvēkus.
Tas gan protams, neattiecas uz situācijām, kad cilvēks pats interesējas vai uzdod jautājumus, vai situācija prasa atklāt savu sirds pārliecību.
*
"Garīgās pamācības. Kristīgās dzīves mērķis"
Piemēram, Alvis Sauka apgalvo, ka aizbildināties ar Akvīnas Toma vārdiem "Jēzus evaņģēlijs ir jāsludina, ja nepieciešams, ar vārdiem" nav pareizi, jo mūsu dzīves nav evaņģēlijs un nevar paust Jēzus evaņģēliju, jo esam grēcinieki.
Taču sirdsskaidrais Sarovas Serafims* saka: "Ar dvēseles cilvēkiem jārunā par cilvēciskām lietām; bet ar cilvēku, kuram piemīt garīgs saprāts, jārunā par debesu lietām.. Kad gadās būt cilvēkos laicīgajā pasaulē, nevajag runāt par garīgām lietām, īpaši tad, ja viņos nav manāma pat vēlēšanās uzklausīt". Pareizticīgo baznīca tic, ka dievnams pats evaņģelizē un speciāla sludināšana neticīgajiem nav nepieciešama.
Tad nu es sliecos uz Serafima viedokli, ticot, ka visupirms ir svarīga katra personīgā svētdzīve šķīstībā, un ka mūsu vārdi tāpat neko nevar panākt cilvēka atgriešanā. Tāpat kā mūsu dzīves nav spēcīgs pārliecināšanas instruments, tā vēl mazāk mūsu vārdi.
Pazemīga lūgšana un Dievs pats ir vienīgie veidi, kā uzrunāt cilvēkus.
Tas gan protams, neattiecas uz situācijām, kad cilvēks pats interesējas vai uzdod jautājumus, vai situācija prasa atklāt savu sirds pārliecību.
*
"Garīgās pamācības. Kristīgās dzīves mērķis"
VTO
Bieži minētais sieviešu grūtsirdības cēlonis ir VTO, jeb vīriešu trūkums organismā.
Šķiet, ka tas ir drīzāk GTO, jeb grēksūdzes trūkums organismā.
Vīrietis vajadzīgs kā racionālisma devas piešķīrējs sievietes dzīvē, lai sakārtotu to spageti, ko viņa savārījusi savā galvā, lai beigtu pārspīlēt maznozīmīgas lietas un skaidrāk apzinātos realitāti.
Tieši to arī dara grēksūdze.
Skaļa, konkrēta, specifiska, pilnīga grēksūdze.
Šķiet, ka tas ir drīzāk GTO, jeb grēksūdzes trūkums organismā.
Vīrietis vajadzīgs kā racionālisma devas piešķīrējs sievietes dzīvē, lai sakārtotu to spageti, ko viņa savārījusi savā galvā, lai beigtu pārspīlēt maznozīmīgas lietas un skaidrāk apzinātos realitāti.
Tieši to arī dara grēksūdze.
Skaļa, konkrēta, specifiska, pilnīga grēksūdze.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
