atstāt spriedzi

Domāju par dažām savām vajadzībām, kuras vajadzētu atrisināt, lai dzīvi padarītu vienkāršāku. Piemēram, vajadzētu pastāvīgu pianistu Imantas draudzei, lai viena klapata mazāk. Vajadzētu palūgt par šito.
Un principā Dievs varētu arī iedot. Tāpat kā Viņš ir iedevis daudzas citas lietas.
Taču Viņš var arī neiedot, un tad Viņš un es pati varētu paskatīties, kāda būtu mana uzvedība tādos spiedīgos apstākļos, kad nav pastāvīga pianista.
Kungs var atņemt man problēmu, bet, atstājot to manā dzīvē, var labāk redzēt, kas manam lācītim vēderā- vai es dusmojos, kad kaut kas nenoiet gludi, vai es vainoju kādus cilvēkus, ja viņi kaut ko neizdara, vai es niknojos, kad man pietrūkst laika izdarīt kaut kādas citas lietas- lietas manī, ko nebūtu iespējams notestēt, ja būtu tāds pastāvīgs pianists un nebūtu tādas spriedzes.

Frontes

Par katru cilvēku šajā pasaulē notiek cīņa. No vienas puses velns apsūdz cilvēku, norāda uz viņa vainām, tiesā to, vēlas, lai tiktu piespriests atbilstošais sods, un protams, arī kārdina uz vainu un grēku krāšanu un vairošanu; un no otras puses Kristus attaisno cilvēku, izdzēš viņa vainas, nolīdzina viņa parādus, paceļ gaismā, apžēlo- turklāt nepelnīti.
Un es negribu būt velna sabiedrotā šajā cīņā par cilvēku. Negribu palīdzēt viņam apsūdzēt cilvēku, negribu. Gribu būt Kristus sabiedrotā, kas "citu neaprunā ar savu mēli, savam tuvākam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu"/Ps.15:3/

Fil 2

Kristus Jēzus, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs.
Kristiete X, Dieva bērna veidā būdama, neturēja par laupījumu līdzināties Kristum, bet sevi iztukšoja, pieņemdama kalpones veidu, tapdama netiklēm un dzērājiem līdzīga.

Īlens

Ja visās tajās situācijās, kad cilvēks saka "es ticu Dievam", šos vārdus aizvietotu ar vārdiem "es bīstos Dieva", tad ticības dzīve iegūtu pavisam citu nokrāsu- man domāt- daudz dzīvāku, kustīgāku: gan ārēji kustīgāku (kustība uz lūgšanu un lasīšanu), gan iekšēji (kustība uz grēknožēlu un iepriecu Svētajā Garā).
Dieva bīšanās ir kā tāds īlens, kas duras pēcpusē, kas neļauj mierīgi dusēt, bet liek skriet uz priekšu, kā tāds līdz galam neizteikts apsolījums, ko it kā esi dzirdējis, taču tev jāskrien pakaļ gluži kā pakaļ tramvajam, lai sadzirdētu to vēl un vēlreiz, un ik reiz no jauna censtos saklausīt apsolījuma vārdus.
Jo pagaidām var dzirdēt tikai atsevišķus teikuma fragmentus, ko daļēji aiznes vējš, bet tramvajā iekāpt tāpat vēl nevar. To varēs tikai vēlāk.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/

Zobrati

Kaut prāta zobrati grieztos sparīgāk, bīstoties no Kunga un drebot par labvēlības iemantošanu Viņa acīs, nekā tie griežas, baidoties no trūkuma, neizdošanās un problēmām!
Ja sakām, ka Kunga labvēlība nav jānopelna, ka to tāpat nevar ar darbiem nopelnīt, tā tiek dota ticībā, tad vēl jo lielākā mērā visu praktisko dzīvi cilvēks nevar sakārtot ar savu skriešanu bez Kunga svētības. Abos gadījumos cilvēka pūliņi ir tikai simboliski.
Taču Kunga acīs trīsas par Viņa labvēlību ir tīkamākas.
/Pārdomas par J.Rubeņa sprediķi 18.03.2008/
Izstiepies vai saraujies, taču smagākais apgrūtinājums cilvēka dzīvē ir viņš pats.
Ja varētu tikt vaļā no sevis, no savām vēlmēm, domām, vajadzībām, tad gan dzīve būtu viegla un priecīga!

2 bomži

Kāds reiz teica, ka bezpajumtnieka, klaidoņa, kropļa un vienkārši nekopta cilvēka āriene ir pārējo cilvēku iekšienes spogulis. Mēģināju pameditēt pa šo tēmu.

Kas ir kroplis un bomzis?
Tas, kuram ir kaut kādi kustību traucējumi un viņš nevar izdarīt lietas, ko normāls cilvēks darītu, piemēram, uzkāpt pa trepēm
[jeb nemāk lūgt Dievu, nemāk ticēt Viņam un paļauties uz Viņu- kaut ko var, taču ar lielām grūtībām un nepilnīgi].

Tas, kurš nevar nomazgāties un smird, jo viņam nav vannas istabas
[jeb nav grēksūdzes un sirdsapziņas izmeklēšanas].

Tas, kurš ir vientuļš un kuram ir tikai konkurenti pie miskastes
[jeb norobežojies no draudzes].

Tas, kurš staigā vecās, nodriskātās drēbēs
[jeb Dieva Vārdu nelasa, pārtiek no paša izstrādātās un apmuļļātās {noslīpētās} dzīves filozofijas].

Tas, kurš gribētu iet līdzenu gaitu, taču locekļi neklausa un nākas pārvietoties ar saraustītām kustībām
[jeb dvēsele plosās izvēlē starp pasaulīgo dzīvi un nodošanos Dievam].

Manikīra, pedikīra nav
[jeb nav garīgās literatūras lasīšanas].

Tas, kurš klīst bezmērķīgi pa pilsētas ielām bez darba
[jeb dzīve sastāv no pasaules baudu izmēģināšanas un savu vēlmju apmierināšanas- pretstatā kalpošanai citiem].
Varbūt ir vēl kādas idejas/ precizējumi?

Tagad, ejot pa ielu, ieraugot kādu šādu kropli vai bomzi, gribot negribot jādomā par tām lietām manā iekšējā cilvēkā, kas līdzinās šim pretim nākošajam dzīves pabērnam :(